Pirī Reisa karte
Pirī Reisa (?-1534.g.) karte.
Biogrāfija.
Pirī Reiss, Hadži Mehmeta dēls, bija Otomaņu impērijas Sarkanās jūras un Persijas līča flotes admirālis.
1513.gadā viņš Galipolē sāka zīmēt kartes, kuras 1517.gadā pasniedza Ēģiptes iekarotājam sultānam Selimam I. Kritis nežēlastībā un sodīts ar nāvi nocērtot galvu 1534.gadā.
Kartes atrašana.
1929.gadā Topkapi pils Stambulā tika pārveidota par Senatnes muzeju. 9.novembrī B.Halils Eldems, Turcijas Valsts muzeja direktors, atrada divus Pirī Reisa kartes fragmentus sultāna dārgumu glabātuvē. Abi ievēroja, ka Reiss nav izmantojis savā laikā pieņemtās kordinātes, vai arī uzskatīja Zemi par ripu.
Kartes izpēte. 20.gs. 40.gados šīs kartes kopijas ieguva vairāki muzeji un bibliotēkas. 1954.gadā to ieguva amerikāņu kartogrāfs Arlingtons H.Melerijs, kurš lūdza palīdzību kolēģim Volteram no ASV Jūras spēku Hidrogrāfijas institūta. Lai pārnestu veco karti uz globusa, viņi izgatavoja nolasīšanas režģi. Tieši tad arī atklājās pārsteidzošā precizitāte.
Profesors Čārlzs Hapgūds no Kīnas koledžas Ņūhempšīrā lūdza ASV Gaisa spēku pulkvežleitnantam Olmeijeram 1960.gadā salīdzināt šo karti ar pēdējiem zemes mērījumiem Antarktīdā. Armijnieks atzina, ka kartes dati pārsvarā saskan ar 1990.gada zviedru-britu ekspedīcijā iegūtajiem seismiskajiem mērījumiem.
Karte radīta 1513.gadā. Nokopēta no senākām grieķu Aleksandrijas bibliotēkas kartēm. Tajā attēlots Āfrikas rietumu krasts, Dienvidamerikas austrumu krasts un Antarktīdas ziemeļu krasts.
Tā pārzīmēta uz antilopes ādas ar daudzām piezīmēm uz malas. Eksistē 215 Pirī Reisa zīmētās kartes, kuras viņš komentē pielikumā "Par jūru" (Bahriye). Šai darbā Reiss atzīmē, ka karti sastādījis no 20 dažādām kartēm, un Antiļu salu iezīmēšanai izmantojis arī Kolumba karti („Kolombo, neticīgā no Dženovas, kartes”), lai gan neviena tāda šodien nav pazīstama.
Tālākos komentāros admirālis min vēl arābu, portugāļu („kurās attēlotas Hindu, Sindu un Ķīnas valstis”) kartogrāfu darbus, „Kolombo karti” un ap 20 Aleksandra Lielā laika kartes un zīmējumus. Pielikumā minētas arī laikabiedriem nezināmas detaļas par Ameriku. Teorētiski šīs ziņas Reiss varēja uzzināt no paša Kolumba, kurš 1511.gadā atgriezās no ceļojuma. Reiss apzinājās sava darba vērtību un rakstīja: „...šāda veida kartes šobrīd nav nevienam.” Zinātnieki domā, ka šīs kartes varētu būt saglabājušās pēc Aleksandrijas bibliotēkas nopostīšanas.
Pārsteidzošās detaļas.
1. Antarktīda redzama bez ledus, lai gan ar ledu tā klāta jau 12 000 gadu. Pie tam precīzi redzamas pat upes. Citur gan teikts, ka kontinents bijis brīvs no ledus laikā no 14–4 tūkstošiem gadu atpakaļ.
2. Antarktīdā precīzi attēloti Karalienes Modas zemes Princeses Martas krasts un Palmera pussala.
3. Absolūti precīzi noteikti garuma grādi, ko Eiropā veica tikai 18.gs.
4. Precīzas Ziemeļu un Dienvidu Ameriku krasta līnijas.
5. Dienvidamerikas gals turpinās aiz Ugunszemes un savienojas ar Antarktīdu. Tāds tas bija pirms 11 000 gadu Leduslaikmeta beigās.
6. Dienvidamerikas kontinents ir gareniski deformēts, it kā kartes oriģināls būtu uzņemts no lidaparāta, kas karājies virs Kairas.
7. Kartē precīzi attēloti Andi un upes uz austrumiem no tiem, ieskaitot Amazoni.
8. Tāpat redzama arī Dienvidamerikas rietumu piekraste ( ne visa ), Peru, Ekvadora, daļa Čīles.
9. Andu kalni uz kartes iezīmēti tā, it kā tie būtu novēroti ceļojot no jūras, precīzi iezīmēta pat Parakasas pussala Peru.
10. Azoru salas – attēlotas 17 salas mūsdienu 9 vietā. Dažas no viņām ir lielas, pat 10 reizes pārsniedz apmēros mūsdienu vislielāko - Sanmigelas salu, pat tuvinoties Kipras izmēriem.
Secinājumi.
Šādas senās kartes nekādi nevarēja uzzīmēt bez labām zināšanām sfēriskajā trigonometrijā. Bez tam bija jābūt pieejamiem instrumentiem, ar kuriem noteikt garumu un platumu. Šādas kartes sastādīšnai nepieciešama seismiskā zondēšana un fotografēšana no kosmosa. Novērotājam būtu jāatrodas orbītā ap Zemi. Ne velti E.fon Dēnikens autorību "pieraksta" citplanētiešiem.
Tātad, senos laikos pirms mums zināmajām, pastāvējusi augsti attīstīta civilizācija.
Antarktīdas ledus segas vecums. 20.gs.70.gados padomju krievu arktiskā ekspedīcija konstatēja, ka Dienvidpola ledus segai ir vismaz 20 000 gadu. Citur literatūrā minēts, ka kontinents ar ledu klāts 12 000 gadu. Vēl citur - 14-4 000 gadu.