ANTARKTĪDA

Zemūdene Sennet (SS-408) operācijas "Highjump" laikāOperācija "Highjump", oficiāli saukta par Savienoto Valstu Jūras spēku Antarktiskās attīstības programmu , bija ASV Jūras spēku operācija Antarktikā.

Operāciju organizēja ASV flotes kontradmirālis Ričards Bērds, operācijas komandieris bija Ričards Krūzens.

Operācija sākās 1946. gada 26. augustā un priekšlaicīgi beidzās (6 mēnešus pirms paredzētā termiņa) 1947. gada februāra beigās.

Operatīvajā grupā ņēma dalību 4700 vīru liels personāls, 13 kuģu un 23 (pēc citiem avotiem 33) lidaparātu.

Kā operācijas galvenie mērķi tika deklarēti:

- personāla un aprīkojuma treniņš auksta klimata apgabalos,
- ASV suverenitātes nostiprināšana un paplašināšana Antarktīdas kontinentā,
- izpētīt atbalsta bāzu ierīkošanas iespējamību un izpētīt iespējamās bāzu ierīkošanas vietas,
- izstrādāt metodiku aviācijas bāzu ierīkošanai uz ledus, sevišķu uzmanību veltot šo metodiku vēlākai pielietošanai Grenlandes vidienē,
- paplašināt esošās zināšanas par šī apvidus hidrogrāfiju, ģeogrāfiju, meteoroloģiju un elektromagnētismu.

Admirāļi Bērds un Krūzens par operācijas augstāko prioritāti noteica:

- Antarktīdas piekrastes un, iespēju robežās, kontinenta vidienes aerofotografēšanu.

Grupa:
- Hidroplānu bāzes kuģis Pine Island

- Hidroplānu bāzes kuģis Pine Island

- Tankkuģis Canisteo

- Eskadras mīnu kuģis Brownson

- Hidroplānu bāzes kuģis Currituck

- Tankkuģis Cacapon

- Eskadras mīnu kuģis Henderson

- Flagmanis Mount Olympus

- Ledlauzis Burton Island

- Ledlauzis Northwind

- Apgādes kuģis Yancey

- Apgādes kuģis Merrick

- Zemūdene Sennet

Operācijas bāzes stacija Litlamerika IV komandora Kliforda Kempbela vadībā.

Operācijā piedalījās arī aviācijas bāzes kuģis USS Philippine Sea, kurš gan nebija pieskaitīts nevienai no grupām.

Centrālās grupas operācijas apgabals bija Rosa jūra ar tai un Rosa šelfa ledājam pieguļošajām teritorijām. Grupa ieradās uz tikšanās vietu pie Skota salas 1946. gada 30. decembrī. 15. janvārī grupa ieradās Vaļu līča piekrastē, kur tika izveidota bāzes stacija Litlamerika IV, pie kuras izbūvēja lidlauku sešām Douglas C-47 Skytrain lidmašīnām.

Aviācijas bāzes kuģis Philippine Sea nogādāja lidmašīnas līdz pakledus robežai, no kurienes tās veica riskantu sešu stundu lidojumu līdz bāzei uz ledāja.

Līdz 23. februārim, kad bāze tika steigā evakuēta, tika veikti vairāki aerofotografēšanas lidojumi, tai skaitā divu lidmašīnu lidojums uz Dienvidpolu 15.-16. februārī.

Lauka partijas vairākās ekspedīcijās apsekoja tuvāko apkārtni.

12. februārī traktoru karavāna devās ceļā uz Rokfellera kalniem, bet atgriezās bāzē sakarā ar evakuāciju.

Austrumu grupas darbības areāls bija Austrumantarktīdas piekraste no Pētera I salas uz austrumiem līdz Griničas meridiānam.

Tikšanās vietu pie Pētera I salas Belinshauzena jūras ziemeļos kuģi sasniedza 1946. gada decembra beigās.

Aerofotografēšanas sākšanu apgrūtināja skarbie laika apstākļi - bieža migla un spēcīgs vējš. Pirmie lidojumi tika veikti tikai 29. decembrī.

Korpusa apledojuma dēļ 30. decembrī Tērstona salā avarēja viena no lidmašīnām. Trīs ekipāžas locekļi gāja bojā, seši dzīvi palikušie patvērās lidmašīnas fizelāžā un tika atrasti 11. janvārī.

Pēc glābšanas lidmašīnas norādījuma viņi veica 10 jūdžu garu ceļu līdz piekrastei, kur nākošajā dienā tika uzņemti citā hidroplānā.

Aerofotografēšanas darbi tika atsākti 23. janvārī un tika apsekota apkārtne no Geca šelfa ledāja līdz pat Aleksandra I salai. Tālāk grupa devās uz Vedela jūru, bet sliktie laikapstākļi liedza veikt fotografēšanu un 4. martā kuģi devās atceļā uz Riodežaneiro.

Rietumu grupas darbības areāls bija Rietumantarktīdas piekraste no D'Irvila jūras uz rietumiem līdz Griničas meridiānam, kur, operācijas veiksmīga iznākuma gadījumā, tai vajadzēja satikties ar Austrumu grupu.

Grupas kuģi apvienojās pie Marķīza salām un paredzēto tikšanās vietu pie Belenija salām sasniedza 24. decembrī.

Aerofotografēšanas sākšanu aizkavēja migla un pirmā lidmašīna uz Otsa krasta fotografēšanu devās tikai 1. janvārī.

Aerofotogrāfēšana turpinājās samērā veiksmīgi un 30. janvārī (pēc citiem datiem 1. februārī) pilots Deivids Bangers atklāja no ledus brīvu apgabalu Noksa krastā pie Mosona jūras, ko vēlāk nosauca par Bangera oāzi.

Grupa savu misiju turpināja līdz 3. martam, kad sasniedza Ingridas Kristensenas krastu un devās atceļā uz Sidneju.

Operācijas "Highjump" lielākais ieguvums bija vairāk kā 70 000 Antarktīdas piekrastes un salu aerofotogrāfijas, kas gan izrādījās grūti lietojamas, jo trūka adekvātas piesaistes kontrolpunktiem uz zemes. Tas tika ņemts vērā nākamajā gadā organizētās daudz mazākās operācijas «Windmill» laikā, kad lielāka nozīme tika piešķirta kontrolpunktu uzmērīšanai.

Misijas laikā gāja bojā četri cilvēki, tika zaudēts viens hidroplāns un ledus apstākļiem nepiemērotie kuģi guva dažādus bojājumus.

Operācija "Highjump" ir viena no populārākajām tēmām NLO konspirāciju teorētiķu aprindās. Tam ir vairāki iemesli, kas ļauj apšaubīt operācijas oficiāli deklarētos mērķus un rezultātus.

Operācija "Highjump" ir līdz šim vērienīgākā vienas valsts organizēta operācija Antarktikā. Samērojama tikai ar Starptautiskā ģeofizikas gada pētniecības programmu 1957.-1958. gados.

Operācijā "Highjump" tika piesaistīti tikai militārie resursi, tieši neizmantojot civilo iestāžu un organizāciju speciālistus un materiālus. Militārās struktūras Antarktikā plaši izmanto arī citas valstis (galvenokārt Argentīna un Čīle), bet galvenokārt tikai civilo speciālistu darbības nodrošināšanai.

Operācija "Highjump" ir viena no nedaudzajām pēckara militārajām operācijām, kuras dokumentācijai joprojām ir slepenības statuss.

Operācija tika organizēta lielā steigā tikai gadu pēc 2. pasaules kara beigām.

 
Kā viena no galvenajām versijām par operācijas īstajiem mērķiem tiek uzskatītas baumas par nacistiskās Vācijas slepenu bāzi Jaunšvābijā.

1938.-1939. gados tika organizēta vācu antarktiskā ekspedīcija kapteiņa Alfrēda Ričera vadībā, kuras galvenais mērķis bija nospraust robežas Vācijas antarktiskajai pretenzijai, kā arī veikt apvidus izlūkošanu. Viens no galvenajiem ekspedīcijas atklājumiem bija plaša oāze Karalienes Modas Zemē, ko nosauca atklājēja vārdā par Širmahera oāzi.

1939.—1940. un 1940.—1941. gados bija paredzētas nākošās ekspedīcijas, bet kara dēļ tās gan oficiāli tika atceltas.

Konspirāciju teoriju piekritēji gan apgalvo, ka šādas ekspedīcijas notikušas un to laikā Jaunšvābijā izbūvētas slepenas bāzes, kurās pēc kara patvērušies Trešā Reiha vadoņi. Tās tiek saistītas arī ar vācu it kā konstruētajiem diskveida lidaparātiem, kuru konstrukcijā izmantotas ārpuszemes tehnoloģijas un par degvielu izmantots dzīvsudrabs. Tāpat šīs bāzes tiek saistītas ar vrilu slepeno organizāciju.

Tiek pieminētas arī it kā pēckara periodā Antarktikā novērotās vācu zemūdenes, kā arī it kā netālu no britu polārstacijas atrasta alu sistēma ar personālu vācu uniformās, kā arī nespēju izsekot vairāku vācu zemūdeņu un zināma daudzuma zinātniskā personāla un materiālo resursu liktenim, kas pieļauj domu par šādas bāzes izveides iespēju.

Izejot no šādiem pieņēmumiem arī tiek secināts, ka operācija "Highjump" bijis tikai piesegs militārai ekspedīcijai vācu aktivitāšu novēršanai un bāzu likvidēšanai.