Egils Dambis(Amor vincit omnia)

Esmu kā zvans, caur sirdi kas skan,
Kad sirds mana kliedz vai arī čukst.
Tā vibrējot sniedzas līdz citām sirdīm,
Kas vibrācijās vienās ar viņu dzied.

Līst aumaļām lietus šonakt
Zvaigznes pie debesīm nerunā vairs,
Kad naktī lietus virs pilsētas raud,
No asarām kurām pat mēnesis blāv...

Tu necieti melus nespējot nemelot,
Tā vieglāk bija pāri sev kāpt.
Nedzirdēt kritiku, rupjību, nievas,
Labai esot katram kas nāk.

Būšu tavs vakars un rīta ausma,
Nakts sapņi, kaisle un bezgalīgs miers,
Atelpa, ieelpa, nopūta klusā,
Miegā kad acis vērsies tev ciet.

Esmu tur, varbūt nekur,
Kur dvēseles pārdod, uz svariem sver.
Kur teiktais un neteiktais vērtību iegūst,
Un paveiktie darbi kā ķieģeļi grūst.

Mīlestības svaigi uzartais lauks
Mālus un dubļus sirdij liek brist.
Nevainības baltajiem ievziediem pretī,

Nolija lietus, samirka zeķes,
Kurpes mājās palika gaidot.
Cik nu te tālu uz veikalu aiziet,
Kurpes kājās piemirsās uzvilkt.

Kad zaudēts viss, vairs nav ko zaudēt,
Vien kailā dvēsele un sirds.
Ja dāvāt siltumu tās spēj vēl citiem,
To atņemt nevar vairs neviens.

Dieva spogulī iešķeltā plaisa,
Uz zemes pār ļautiņiem atspulgu met.
Pār viņu grēkiem,skaudību, kariem,
Lepnību, kurā kā purvā tie slīkst.

Zudušas dienas, zaudēti gadi,
Nebūtības kurtuvē sadegot krīt.
Tikai tie mirkļi man esot ar tevi,
Caur mūžiem kvēl un nenovīst.