Egils Dambis(Amor vincit omnia)

Nekas vēl nav beidzies! Viss tikai sākas,
Pat ja salnas skarta ir sirds.
Tā nebeidz mīlēt pat ziemas salā,
Mūžs uz nogali ja arī skrien.

Nedzīvo pagātnē - Vai mani dzirdi?
Tur viss jau bijis un nebūs nekad.
Vien tukšie sapņi un atmiņas klusās,
Pie pagātnes šodien tevi vēl tur.

Spalgs zvans pārsit pirmo nakts miegu,
Telefons ārdās, trako kā negudrs,
Pusdivpadsmit naktī, acis līp ciet,
Vai tiešām šai naktī gulēt nav lemts?

Viens skūpsts, viens glāsts,
Viens pieskāriens maigs.
Viens vienīgs vārds nācis no sirds.

Šodienas brīvība rītdienas važas,
Nemanot, negribot ap kaklu liek.
Demokrātijas plīvurā, ilūziju maldos,
Tāla mirāža tikai vairs šķiet.

Bez jūtām, bez atbildības, bez nekā lieka,
Bez mīlestības sāpēm un arī prieka.
Attiecības izveido uz tāda nieka,
Kas šodien vēl ir bet rīt vairāk nē.

Nekad nav par vēlu dāvināt ziedus,
Teikt labus vārdus, lai sirds ledus lūzt.
Godināt sievieti, rūpēs par viņu,
Mīlestības plūsmu lai viņa jūt.

Vēlos dzīves skatītājs būt,
Ne savā vēlmju cietumā pūt.
Izjūtas zagt un laika mirkļus,
Kuros garšu pa īstam tā jūt.

Nebūšu piedeva izpriecām tavām
Un drošības spilvens kad problēmas māc.
Stiprais plecs uz kuru tā ceri,
Kurš tevi kā siena vēl apgādās.

Iztulkot dvēseli nemāk neviens,
Bet daudzi jūt ko vēlas tā teikt,
Kad viņa līksmo vai arī skumst,
Vai mieru kopā ar citām gūst.