Egils Dambis(Amor vincit omnia)

Tā diena, kad tikos ar tevi maijā,
Joprojām kā roze sirds apvidū kvēl.
Plaukstošo ievziedu kupenu vidū
Atstātais skūpsts uz lūpām vēl deg.

Kad slimība māc un acīs skumjš smaids,
Kad sāpēs gribas pret sienu skriet,
Kad draugu kļūst mazāk, jo esi tiem lieks,
Tad saproti, cik esi vientuļš un viens.

Ai, māsiņa līgaviņa,
Kam turēji iemauktiņus,
Kam neļāvi kumeļam

Kas radīja grēku un viņa augli
Ļauna un laba atzīšanas koks?
Ābols, čūska vai varbūt Ieva,
Bet iespējams tas ir tikai mīts?

Salauzta, samīta raudāja sirds,
Asaru, asiņu tērcītēm pilot.
Lūgumā mēmā pēc siltuma, veldzes,
Lai to spētu pažēlot kāds.

Iemīlot tevi, sapratu sevi,
Izrādās - neesmu nemaz es tik slikts.
Atvērās slēptākā tā mana daļa,
Par kuru no malas reti kāds zin.

Pienāks reiz diena, kad satikšu tevi
Dienā, kad ievas vai ceriņi plauks.
Varbūt, ka rudens bargajās salnās,
Dzērves, kad vārdu tavu man sauks.

Krīt asara smiltājā baltā,
Roka ziedus saudzīgi klāj.
Zem priežu šalcošiem zariem,
Domu lūgums pie tevis stāj.
Jel sadzirdi mani, māt,
Jel runā ar mani vēl,

Esmu vien tikai nopūta klusa,
Asara rūgtā pār vaigu kas tek.
Sāpīgais smaids sakniebtās lūpās
Un tava zudusī iekšējā balss.

Izejot cauri tumsai un naktij,
Gaisma mūsu vēl neausīs rīt.
Tā palika vietā kur āboli zagti,
Grēka auglis kur bija skūpsts.