Egils Dambis(Amor vincit omnia)

Man nepietrūks vārdu, lai teiktu, ka mīlu.
Un glāstu, ko ikdienā varētu sniegt.
Tev vienīgai vienmēr dāvāšu ziedus,
Jo nespēju savādāk, mīlot no sirds.

Atnāc šovakar, krēslot kad sāks,
Šis vakars būs veltīts vienīgi Tev.
Rozes un vīns augstajās glāzēs,
Svece, kas mieru abiem var nest.

Dievs, svētī ikvienu, kam šodien grūti,
Kam sirdī ir rūgtums, kas nemāk vairs lūgt.
Svētī un sūti tam cerību staru
Un drosmi nesabrukt, ja apkārt viss jūk.

Dievs, piedod alkatības pārņemtiem kungiem,

Pareizais vilciens nepareizās sliedēs,
Aizved tur - velns viņ zin kur.
Piedzīvojumu pasaulē uz savas pakaļas,
Adrenalīns katlos kad uguni kur.

Ja skumji tev kādreiz, aiztaisi acis,
Ieskaties sevī un jautā - kāpēc?
Kas noticis tāds, ka skumīgs ir prāts,
Vai tavu dzīvi tas kopumā grauj?

Dzīve nav nekāds aprīļa joks,
Kad sieva no rīta ir blakus kā spoks.
Matiem pa gaisu, žāvājas saldi,
Sauc - Kad, vecais, man kafija būs?

Izkāpj no gultas ar kreiso kāju,

Dzīves teātra lielajā lugā
Cilvēks pēc cilvēka klusībā sauc.
Iemērcot lūpas sārtajā vīnā,

Skatos un brīnos - ''Tas nevar būt?''
Nāk Eņģelis pretī, acīs tam gaisma,
Nav baltu spārnu, nimba virs galvas,
Bet skaidri zinu - Eņģelis viņš!

Esmu kā zvans, caur sirdi kas skan,
Kad sirds mana kliedz vai arī čukst.
Tā vibrējot sniedzas līdz citām sirdīm,
Kas vibrācijās vienās ar viņu dzied.

Līst aumaļām lietus šonakt
Zvaigznes pie debesīm nerunā vairs,
Kad naktī lietus virs pilsētas raud,
No asarām kurām pat mēnesis blāv...