Egils Dambis(Amor vincit omnia)

Silts vakara vējš
Tev glaužas pie kājām
Un matos tev baltas

Birst zvaigžņu pērles sudraba takā,
Ko klājis mēness mīlētāju ceļā.
Augumiem diviem vijoties kopā,
Zvaigžņu putekļos pazūd tiem laiks.

Pie tavām krūtīm piespiežot galvu,
Jūtu kāds iestājas svētlaimīgs miers.
Sirdspukstu dunoņu un tavas rokas,
Kas mierinot matus maigi man glauž.

Starp zināšanām - šaubām stāvu uz svariem,
Saprotot īsti nezinu neko,
Jo vairāk iemācos, atklāju, uzzinu,
Jo nezināmais tālāks tikai man šķiet.

Jau piedzimstot saprati - tevi skūpstijis Dievs
Un eņģeļi kūmās stāvēja klāt.
Dāvājot laimes krekliņu dzīvei,
Kura tev pašai jādzīvo būs.

Tavs augums, ceriņziedu plīvurā tītais,
Valdzina, cerību nezaudēt sauc.
Pieskarties, skūpstīt, pieglausties, glāstīt,
Pašai kā ziedam tev atvērties ļaut.

Pienbalto krūšu pilnības pakalni,

Es esmu es.Tu esi tu -
Vieni paši uz pasaules.
Sirdī un dvēselē, dzīves perona galā,

Piesmietas meitenes tukšajās acīs,
Kvēlo naids un tumša nakts.
Asaras strautiņu sausajās gultnēs
Runā klusums. Un tas ir baiss.

Sirms purns pieglaužas rokai,
Silta mēle nolaiza to,
Mēms lūgums lasāms ir acīs,
Kurās dzidra asara mirdz.

Nes mieru un gaismu tumsības kalpiem,
Kas sirdī ledu un akmeni nes!
Svētī ikvienu un atlaid grēkus
Tiem, kas nezina paši ko dara!