Egils Dambis(Amor vincit omnia)

Nebūšu piedeva izpriecām tavām
Un drošības spilvens kad problēmas māc.
Stiprais plecs uz kuru tā ceri,
Kurš tevi kā siena vēl apgādās.

Iztulkot dvēseli nemāk neviens,
Bet daudzi jūt ko vēlas tā teikt,
Kad viņa līksmo vai arī skumst,
Vai mieru kopā ar citām gūst.

Tavs vājums, mans spēks.
Vai kopā būt grēks?
Nekas, kad nav lēts,
Un dzīvot ir vērts.

Mans neprāts ir tava saprāta balss,
Kas abiem mums līdzsvaru noturēt ļauj.
Tu - godīgā meitene, es - zibens zellis,
Kas, noķēris vēju aiz krēpēm, tur ciet.

Tavs saprāts un maigums liek pārstāt man skriet,

Silts vakara vējš
Tev glaužas pie kājām
Un matos tev baltas

Birst zvaigžņu pērles sudraba takā,
Ko klājis mēness mīlētāju ceļā.
Augumiem diviem vijoties kopā,
Zvaigžņu putekļos pazūd tiem laiks.

Pie tavām krūtīm piespiežot galvu,
Jūtu kāds iestājas svētlaimīgs miers.
Sirdspukstu dunoņu un tavas rokas,
Kas mierinot matus maigi man glauž.

Starp zināšanām - šaubām stāvu uz svariem,
Saprotot īsti nezinu neko,
Jo vairāk iemācos, atklāju, uzzinu,
Jo nezināmais tālāks tikai man šķiet.

Jau piedzimstot saprati - tevi skūpstijis Dievs
Un eņģeļi kūmās stāvēja klāt.
Dāvājot laimes krekliņu dzīvei,
Kura tev pašai jādzīvo būs.

Tavs augums, ceriņziedu plīvurā tītais,
Valdzina, cerību nezaudēt sauc.
Pieskarties, skūpstīt, pieglausties, glāstīt,
Pašai kā ziedam tev atvērties ļaut.

Pienbalto krūšu pilnības pakalni,