Egils Dambis(Amor vincit omnia)

Ja skumji tev kādreiz, aiztaisi acis,
Ieskaties sevī un jautā - kāpēc?
Kas noticis tāds, ka skumīgs ir prāts,
Vai tavu dzīvi tas kopumā grauj?

Dzīve nav nekāds aprīļa joks,
Kad sieva no rīta ir blakus kā spoks.
Matiem pa gaisu, žāvājas saldi,
Sauc - Kad, vecais, man kafija būs?

Izkāpj no gultas ar kreiso kāju,

Dzīves teātra lielajā lugā
Cilvēks pēc cilvēka klusībā sauc.
Iemērcot lūpas sārtajā vīnā,

Skatos un brīnos - ''Tas nevar būt?''
Nāk Eņģelis pretī, acīs tam gaisma,
Nav baltu spārnu, nimba virs galvas,
Bet skaidri zinu - Eņģelis viņš!

Esmu kā zvans, caur sirdi kas skan,
Kad sirds mana kliedz vai arī čukst.
Tā vibrējot sniedzas līdz citām sirdīm,
Kas vibrācijās vienās ar viņu dzied.

Līst aumaļām lietus šonakt
Zvaigznes pie debesīm nerunā vairs,
Kad naktī lietus virs pilsētas raud,
No asarām kurām pat mēnesis blāv...

Tu necieti melus nespējot nemelot,
Tā vieglāk bija pāri sev kāpt.
Nedzirdēt kritiku, rupjību, nievas,
Labai esot katram kas nāk.

Būšu tavs vakars un rīta ausma,
Nakts sapņi, kaisle un bezgalīgs miers,
Atelpa, ieelpa, nopūta klusā,
Miegā kad acis vērsies tev ciet.

Esmu tur, varbūt nekur,
Kur dvēseles pārdod, uz svariem sver.
Kur teiktais un neteiktais vērtību iegūst,
Un paveiktie darbi kā ķieģeļi grūst.

Mīlestības svaigi uzartais lauks
Mālus un dubļus sirdij liek brist.
Nevainības baltajiem ievziediem pretī,