Latgale kopā ar Natāliju Rancāns
Natālijas dzimtene ir Igaunija. Pirms vairākiem gadiem viņa devusies uz Angliju strādāt, kur satikusi savu nākamo vīru – latvieti no Rēzeknes. Pagājušā gada rudenī abi pārcēlušies uz Latviju. Rēzeknē abiem pieder neliels veikaliņš.
Pagaidām Natālija Rēzeknē tikai sākusi iedzīvoties, taču uzskata, ka šajā pilsētā ir viss nepieciešamais, lai justos kā mājās, – labi cilvēki, ērta un sakopta vide, dabas tuvums. Kā saka Natālija – viņai vēl daudz skaistu jaunatklājumu priekšā.
Dzīvodama teju Latgales centrā – Rēzeknē, – Natālija ir novērojusi, ka latgalieši ļoti kopj un ciena savas tradīcijas. Tas priecē un vieš cerību, ka Latgales īpašā dvēsele neizzudīs!
Par tradīciju spēku mums sanāk pārliecināties pašā filmēšanas dienas sākumā – pie Rēzeknes pilsdrupām mūs sagaida īsti latgalīši no biedrības “Kroma Kolna bruoliste”.
Uz ugunskura, burbuļus mezdama un gardi smaržodama, vārās īsta latgaļu zupa, koklētājs skandina latgaliešu tautasdziesmu, biedrības vadītājs saģērbies seno latgaļu drānās... Te patiešām var sajust latgales garšu!
Iestiprinājušies ar zupu, dodamies aplūkot netāto Zeimuļu – Austrumlatvijas radošo pakalpojumu centru, kurā īpaši padomāts par dažāda veida pulciņiem un aktivitātēm bērniem un jauniešiem.
Zeimuļa arhitektūra ir patiesi iespaidīga – neparasta, radoša un, kā piebilst Natālija, unikāla visā Latvijā. Tā vien šķiet, ka Rēzeknes bērnu un jauniešu ikdiena ar šāda centra uzcelšanu kļuvusi stipri krāsaināka!
Tālāk dodamies uz vēl kādu objektu Rēzeknē, kas apliecina pilsētas un visa reģiona straujo attīstību, – šopavasar atklāto Latgales vēstniecību “Gors”. Kā stāsta Natālija, Gors ir būvēts no Latgalē augušiem kokiem.
Ielūkojamies Gora koncertzālē, kas šobrīd esot viena no labākajām Latvijā, – uz skatuves pie klavierēm sēž pianiste un ļauj mums pārliecināties pašu ausīm par to, cik labi Gora koncertzālē skan.
Paviesojamies arī Gora terasē, no kuras paveras skaists skats pār sakopto Rēzekni.
Pēc Rēzeknes dodamies uz Preiļiem, uz leļļu muzeju – tā apmeklējums būs īsts jaunatklājums arī vēstnesei Natālijai. Muzeja pagalmā mūs sagaida par princesēm un prinčiem pārģērbusies tūristu grupa, un sajūta ir patiesi sirreāla – gluži kā pasakā!
Leļļu muzejā ir apskatāmas simtiem dažādu leļļu – tās visas līdz pēdējam smalkumiņam leļļu muzeja saimniece darinājusi rokām. Izskatās tik krāšņi!
Muzeja teritorija iekārtota kā īsta pasaku valstība un pilnībā attaisno tās nosaukumu: leļļu karaļvalsts.
Arī vēstnese ietērpjas princeses drānās un pozē, aucmirklī apburot visu filmēšanas komandu!
No pasakas pa taisno nokļūstam vēsturē – nākamais pieturas punkts ir Līvāni, kur aplūkojam gan Līvānu stikla fabrikas muzeju, gan Latgales mākslas un amatniecības muzeju, kas izvietoti vienā ēkā.
Līvānu stikla fabrikas muzejs ir liels prieks visai filmēšanas komandai – gar eksponātiem klīstot, ik pa laikam dzirdami izsaukumi: “O, tāds man bija mājās”, “Šāda vāze bija manai mammai” un tamlīdzīgi.
Dienas noslēgumā dodamies uz Līvānu pārceltuvi. Interesanti, ka Latvijā darbojas vien trīs pārceltuves un divas no tām ir tieši Līvānos.
Pārcēlāja saimnieks mums laipni ļauj izmēģināt pārcelšanos otrā krastā un atpakaļ. Tas ir gluži kā ceļojums pagātnē, kad pārceltuves bija vienīgais veids, kā nokļūt otrā upes krastā!
Saule pār Daugavu jau dodas uz rietu un arī mums kārtējā Latvijas jaunatklāšanas diena tuvojas beigām – brīnišķīgais skats pār rāmo un cēlo Daugavu ir lielisks noslēgums!
