Kurzeme kopā ar Daigu Krzišteku
Vēstnese Daiga Krzišteka ir dzimusi, augusi un pēc vairāk nekā 10 gadu prombūtnes atgriezusies Pāvilostā. Šo šarmanto pilsētiņu pie Baltijas jūras vēstnese uzskata par skaistāko vietu visā pasaulē, par īstu pērli Latvijas vainagā.
Daiga 1996. gadā devās uz Vāciju, kur sastapa savu vīru Volfgangu un tika pie sava neparastā uzvārda. Abi kopā aizraujas ar burāšanu un ir izbraukājuši tuvākas un tālākas jūras. Pāvilosta ir apbūrusi arī vēstneses vīru, un var teikt, ka tieši viņš Daigu ir atvedis atpakaļ uz mājās – kā 2009. gadā abi atburājuši šurp, tā arī palikuši šeit, Pāvilostā.
Kārtējā Latvijas jaunatklāšanas diena sākas mājās pie Daigas – smaidīgā vēstnese filmēšanas komandu sagaida ar sirsnību, kafiju, brokastīm un krāšņiem stāstiem par Pāvilostu un tās apkaimi. Pie Daigas ir ļoti mājīgi – gan interjerā, gan atmosfērā jaušams gan vēstneses mākslinieciskais raksturs, gan īpašais Pāvilostas gars.
Uzreiz pēc brokastīm vēstnese mūs ved uz Pāvilostas jahtu piestātni, kur mūs sagaida Daigas vīrs Volfgangs. Pirmais darbs dienas kārtībā – iespēja doties nelielā braucienā ar Krzišteku jahtu – filmēšanas komandu iepriecina ne pa jokam! Vai iespējams vēl jaukāks dienas sākums?
Ceļavējš šodien labvēlīgs, tas ātri vien iepūš burās, un jau pēc mirkļa garām slīd skaistie Pāvilostas moli un plašā pludmale.
Ceļā sastopam arī pa kādam ūdensprieku mīļotājam un pat suni uz sērfa dēļa! Kā saka Daiga – visu, ko var darīt uz ūdens, var darīt Pāvilostā, sērfot, kaitot, burāt vai vienkārši plunčāties tīrajā un skaistajā Baltijas jūrā.
Pēc Pāvilostas mūsu ceļš ved uz netālo Saku. Kā stāsta Daiga – kādreiz kuģi pa Sakas upi esot nākuši augšā līdz pat tagadējam baznīckalnam. Tādēļ tagad baznīcā aplūkojams arī kāds dievnamos neierasts objekts – kuģis kā vēstures liecība par tiem laikiem, kad te bijusi osta.
Pavisam blakus Sakas baznīcai atrodas vēl kāds ievērības cienīgs objekts – maizes ceptuve “Ievlejas”, kurā tiek darināta īsta kurzemnieku saldskābmaize, sātīga un garda.
Ievleju saimniece mūs sagaida ar svaigi izceptiem kukulīšiem un stāsta, ka ikviens ciemiņš varot pats izcept savu maizi, kuru pēc tam notiesāt kopā ar svaigu medu, ko sanesušas vietējās bites.
Pie savas medusmaizes tiek gan Daiga, gan visa filmēšanas komanda. Maize smaržo un garšo vienlīdz labi, tik labi, ka prom braucam pilniem vēderiem un atsakoties no pusdienu plāniem.
Pēc Ievlejām dodamies uz netālo Akmeņraga bāku. Uzkāpuši pašā augšā, paliekam teju bez elpas – gan no kāpiena pa vītņu kāpnēm 35 m augstumā, gan no brīnišķīgā skata. Daiga lepni rāda plašās Kurzemes piekrastes pludmales, bezgalīgi skaistoBaltijas jūru un biezos, sulīgi zaļos mežus.
Ar Akmeņraga bāku vēstnesei esot īpašas attiecības – burājot mājup no kāda tālāka brauciena, tieši Akmeņraga bākas ugunis Daiga ierauga pirmās, to ritmiskā mirgošana signāls par atgriešanos mājās, siltumā un sausumā.
Ievērības cienīga ir ne tikai cēlā Akmeņraga bāka, bet arī bākas piekāje – te var aplūkot iespaidīgu dzintaru un fosiliju kolekciju, aprunāties ar kolorīto bākas pārvaldnieci, doties pastaigā pa savdabīgo Akmeņraga dārzu...
Atmosfēra ir ļoti neparasta, un tā vien šķiet, esam nokļuvuši pasaulē, kas pilnībā atšķiras no jebkuras citas vietas Latvijā.
Pēc Akmeņragas bāku ar steigu dodamies tālāk – diena tuvojas vakaram, bet mums vēl priekšā lieli atklājumi.
Kā nākamais – Žibgravas taka Alsungā. Te pārliecināmies gan par Kurzemes dabas skaistumu, gan par suitu sīkstumu, gan neizmērojamo viesmīlību.
Mūs sagaida Žibtakas saimniece Dzintra Kaminska, kura kopā ar vēstnesi Daigu mums izrāda katru takas līkumu – te var novērot retus augus, apgūt suitu mēles pamatus, izstaigāt gleznainās Kauliņupes krastus.
Pēc pastaigas Irēna mūs aicina uz kafiju un svaigi ceptiem sklanduraušiem – lai arī jāsteidzas tālāk, tomēr gribas vēl uzkavēties un paklausīties suitu stāstos. Ieraudzījuši īpaši mums klāto galdu viesmīlīgo Kaminsku ģimenes mājās, saprotam, ka neko šajā pasaulē nokavēt nevar un ir jābauda katrs mirklis, turklāt sklandurauši ir tik gardi, ka burtiski kūst mutē!
Iestiprinājušies un atvadījušies no sirsnīgajiem suitiem, strauji dodamies uz Užavu, kas ir pēdējais pieturas punkts šīs apkaimes jaunatklāšanas dienā.
Užavas alus darītavā nokļūstam krietni pēc tās darba laikam beigām, taču vēlreiz pārliecināmies par kurzemnieku viesmīlību.
Mūs sagaida pati darītavas saimniece Irēna, izved mūs nelielā, taču ļoti aizraujošā ekskursijā pa darītavas telpām un ļauj paviesoties arī mājīgajā bodītē, kur katrs tiek pie kādas lielākas vai mazāka Užavas alus pudeles līdzņemšanai.
Vakara gaismu vēl aiz astes noķeram pie Užavas bākas, kura ir zemāka, tomēr ne mazāk iespaidīga kā netālā kaimiņiene Akmeņragā.
“Vakari pie Baltijas jūras ir paši, paši skaistākie... “ – raugoties tālumā, nosaka Daiga, un mums, vērojot kā saule pazūd aiz horizonta, atliek vien piekrist.
Bākas pakājē vēl caurlūkojam dienas gaitā safilmēto materiālu un runājamies teju līdz vēlainaktij – diena kopā ar sirsnīgo Daigu ir bijusi tik jauka, ka itin nemaz negribas šķirties. Turklāt šajā pusē vēl palicis tik daudz vēl neatklāta...