Sigulda un Turaida kopā ar Agati Lūsi
Agate Lūse ir dzimusi un augusi Siguldā, turpat nodibinājusi vienu no Latvijas pirmajiem tūrisma informācijas centriem. Šķitis, ka Latvijā ir pārāk šauri, vēlējusies plašākas robežas un nolēmusi doties uz ārzemēm, lai iekārtotu savu dzīvi tur. Tomēr pēc vairākiem Grieķijā un Londonā pavadītiem gadiem saprata, ka ļoti ilgojas pēc Latvijas un ģimenes. Lai gan bija jāpamet labs darbs, kur bija pierādījusi sevi kā augsta līmeņa profesionāli, Agate atgriezās Latvijā. Tagad viņa ir kulinārās mācību un atpūtas telpas "Viesistaba Kazarmās" līdzīpašniece, un tajā strādā kopā ar Latvijas izcilākajiem pavāriem, kafijas un vīnu pazinējiem, kā arī vada kāzu rīkošanas aģentūru.
Mēs tiekamies Siguldas tūrisma informācijas centra telpās tikko restaurētajā pilsētas vilciena stacijā, un vēstniece atgādina, ka tieši Siguldā bija pirmais dzelzceļš (Rīga - Sanktpēterburga). Agate saka: "Siguldā ir viss, kas svarīgs videi, kurā dzīvojam. Šī ir vieta, kas rūpējas par savu vēsturi, vienlaikus turpinot attīstīties un nebaidoties no ambīcijām."
Segevoldes (kādreizējais Siguldas nosaukums) stacija tika ierīkota līdz ar dzelzceļa līnijas izbūvi. 1919. gadā stacija pārsaukta par Siguldu. Pirmā ēka bija no koka, ko nopostīja 1. pasaules karā, bet 1925. gadā uzbūvēto Latvijas lepnāko stacijas ēku no turpat netālu atrodamā Allažu šūnakmens sagrāva 2. pasaules karā. Ēka, kuru redzam tagad un kuras restaurācija pabeigta šogad, būvēta 1950. gadā.
Sigulda ir ne vien atjaunojusi stacijas ēku, bet arī izveidojusi tās laukumā Laimas pulksteni un modernu strūklaku.
"Siguldai beidzot ir centrs, un tas izmainīs pilsētas attīstības dinamiku. Latvijas mazajām pilsētām tā vienmēr pietrūcis - centra, kurā pulcējas cilvēki, kur satiekas vietējie iedzīvotāji un viesi," atzīst Agate.
"Siguldas vēsturiskā apbūve liecina, kā laika gaitā mainījušās cilvēku prioritātes, un pilsētas arhitektūra ir cieši saistīta ar kņaza Kropotkina dzimtu," norāda vēstniece, kad dodamies aplūkot vienīgo ēku pilsētā, kas pilnībā saglabājusi savu oriģinālo izskatu no 1891. gada - Veco Aptiekas ēku. Šajā ēkā dzīvoja arī pēdējais joprojām dzīvais Kropotkinu dzimtas pārstāvis.
Sigulda 19. gadsimtā bija iecienīts Krievijas kūrorts, un tad šeit arī sākās ievērojams pilsētas uzplaukums. Ar Kropotkinu dzimtas gādību tolaik ieplānoja, ka dzelzceļu Rīga - Valka novirza cauri Siguldai (līniju atklāja 1889. gadā), uzcēla stacijas ēku, jauno Siguldas pili un viesnīcu "Sigulda". Viesnīca "Sigulda" (attēlā) darbojas joprojām.
Agate stāsta, ka Kropotkins ne tikai būvējis ēkas, bet arī ierīkojis pastaigu takas un kāpnes, ko noskatījies ceļojumā Šveicē. Arī bobsleju Siguldā ieviesis kņazs - vecās kamanas joprojām var aplūkot bobsleja trasē, savukārt fotogrāfijā redzamais ceļš, kas atrodas pie vārtiem, ejot uz Siguldas pilsdrupām, ir vecā bobsleja trase. Ceļu nolēja ar ūdeni, piesaldēja, un šeit 1913. gadā sasniegti Viskrievijas bobsleja rekordi.
Agatei par pili mīļāka ir muiža. "Tā ir vieta, kur koncentrējās dzīve ap pili, tāpēc glabā daudz interesantu liecību par saimniecisko darbību. Zināms, ka 20. gadsimta sākumā ap Siguldas pili esošajās muižas ēkās bija viesu mājas, kur trīsdesmitajos gados pirms nozīmīgām spēlēm atpūtās Latvijas basketbola izlase. Kas zin', varbūt tieši šeit viņi krāja spēkus pirms izcīnītās Eiropas čempionāta uzvaras 1935. gadā?
Mūsu režisors kā no rīta pie tradicionālā Siguldas spieķa pieķērās, tā līdz vakaram nelaidās vaļā. Tas noteikti ir kaut kas maģisks, ar slavenajām Siguldas raganām saistīts, bet Raitis pat neapzināti salīka, sāka pieklibot un mīļuprāt visus izrīkoja ar spieķa palīdzību. Tā, lūk, aksesuāri maina cilvēka dabu!
Siguldas spieķu vēsture ir tikpat sena, cik Kropotkina pastaigu takas - kad kņazs tās sāka izbūvēt, vietējie iedzīvotāji izlēma iesaistīties un veidot šādus tūristiem pastaigās noderīgus spieķīšus. Mūsdienās to izgatavošanu nodod no paaudzes paaudzē kā tradicionālu un joprojām dzīvotspējīgu uzņēmējdarbības veidu.
Kurš gan nezina, ka Siguldā no dažādiem skatu laukiem uz Gaujas senleju paveras debešķīgs skats visos gadalaikos, īpaši rudenī. Viens šāds skatu laukums atrodas Siguldas pilsdrupu estrādes labajā malā, no kurienes redzama mežu ieskauta Turaidas pils, savukārt vēl viens šaipus upei - pie Panorāmas rata, kur redzama Krimuldas pils. Šī esot arī vieta, uz kuru siguldieši nāk sakārtot domas, kad dzīvē iestājies apjukums un grūtsirdība.
Lai šķērsotu upi, visātrākais un ērtākais ceļš ir gaisa trošu vagoniņš. "Cilvēki gan bieži aizmirst, ka mums, siguldiešiem, tā nav tāda pilsētas odziņa, lai izklaidētos. Tas ir ikdienas transporta veids, ar ko cilvēki dodas uz darbu un mājām." Lai piedod mums siguldieši, tomēr darbs un mājas bija pēdējais, par ko mēs domājām, braucot pāri Gaujai. Mums tas bija vēl viens veids, kā piedzīvot krāšņo senlejas ainavu. Savukārt tie, kas nepavisam neskrien uz darbu vai mājām, var izmēģināt no vagoniņa nolēkt ar gumiju, ko organizē Gumijlēcēju klubs.
Esam ar vagoniņu pārbraukuši pāri upei uz Krimuldu, kur vispirms apskatām vienu no Šveices tipa mājām. Arī to kņazs uzcēla pēc viesošanās Šveicē un izveidoja par vasarnieku mājām, ko izīrēja pilsētas viesiem.
Krimuldas muižu savulaik cēla firsti Līveniem, vēlāk tā pārgāja Sarkanā Krusta īpašumā, kas šeit izveidoja bērnu sanatoriju kaulu tuberkulozes slimniekiem. Šī rehabilitācijas iestāde Krimuldas muižā darbojas joprojām.
Dodamies uz trešo muižas kompleksu šajā apkārtnē - uz Turaidas muižu. Tajā saglabāta un attīstīta 19. gadsimta autentiska kultūrvide un muižas saimnieciskais centrs, kurā joprojām darbojas zivju dīķu sistēma, zivju pagrabs, smēdē strādā kalējs un stallī dzīvo zirgi. Iesakām paviesoties pie kalēja Andra Ščeglova, pie kura pašrocīgi var izkalt alvas monētas un beidzot redzēt, kā tad vajag kalt dzelzi, kamēr tā karsta. Arī Agate kaļ savu monētu, bet pēc nopūtas par neregulārajām maliņām Andris viņu mierina - ja sanāk drusku šķībi, tad tā ir roku darba zīme. Ideāli sanākot tikai Ķīnā no konveijera!
Visbeidzot dodamies uz Turaidas pils torni, no kurienes paveras skats uz Vidzemes mežiem. Ir oktobra vidus, veļu laiks, un siguldieši saka, ka tie miglas vāli, kas ceļas virs mežiem, ir veļi, kas nāk apraudzīt, kā mēs rūpējamies par savu dzīves telpu un līdzcilvēkiem.