Latgale kopā ar Aivaru Mackeviču
Vēstnesis, tūrisma portāla baltictravelnews.com direktors Aivars Mackevičs ir dzimis pie Sivera ezera, Latgalē, daudz ceļojis un krietnu laiku arī pavadījis ārpus Latvijas. Kā pats stāsta, viņam vienmēr ir piemitis Dullā Dauka sindroms – jau no bērnības, lūkojoties pāri Sivera ezeram,gribējies zināt, kā tie cilvēki tur, otrā krastā, dzīvo. Un kādēļ saule riet tieši pie viņiem, tur, otrā krastā?
Tomēr doma par neatgriešanos nekad nav bijusi – Latgalē ir viņa saknes, viņa vecāki, viss tuvs, pazīstams un savējais. Aivars ir Latgales patriots no papēžiem līdz matu galiem – joprojām, uzrunājot cilvēkus, lieto frāzi “Vasals!” un pēc iespējas pats runā latgaliski.
Lai sāktu vēstneša dzimtās puses jaunatklāšanu, dodamies uz viesu namu “Lejasmalas” Aulejas pagastā, Leja ezera krastā, kurš, kā stāsta Aivars, ir iekļauts “Eiropas Kulinārā mantojuma” tīklā. Te tiekot cienītas īsta Latgales ēdiena tradīcijas, nekāda lielveikala vai nezināmas izcelsmes sastāvdaļas.
Ierodoties “Lejasmalās”, mums, Latgales atklājēju komandai, ir iespēja nogaršot autentisku ēdienu pašiem, turklāt arī izjust izslavēto latgaliešu viesmīlību – mums tiek klāts bagātīgs brokastu galds ar buļbašņikiem, kļockām un pat šmakovku!
“Nu lai labi sasadūdās!” – tostu uzsauc Aivars, un piebilst – “Ja galds nodreb, tad laba šmakovka!”. Brokastu galds patiesi nodreb, un lieliska diena Latgalē var sākties!
Īpaši mūsu vēstnesim tiek klāts vēl viens galds pašā ezera krastā, skaistas ainavas ielokā. Šoreiz galdā tiek celts šorīt ķerts breksis, pagatavots īsti “pa latgaliskajam”, un Aivars sulīgā latgaliešu valodā vien nebeidz slavēt “Lejasmalu” saimnieču veikumu un viesmīlību! Pie gabaliņa brekša tiekam arī mēs – Aivars nav mānījies, tiešām gards!
Pēc latgaliski gastronomiskajiem piedzīvojumiem Aivars tālāk mūs ved uz savu dzimto – Skaistas - pagastu. Iepazīstamies gan ar gleznaino Sivera ezeru, gan ar vēstneša tēvu Albertu, gan ar Aivara skaisto zirgu. Starpcitu, Aivars mums sagatavojis iespēju vērot atrakciju, kura Latvijas laukos joprojām ir ikdienišķa parādība – zirga peldināšana. Kā saka Aivars – zirgam taču arī kādreiz vannā jāieiet!
Pa ceļam uz nākamo pieturpunktu Aivars aizrautīgi stāsta par savām tēva mājām, par bērnības takām, par pirti, kurā atgūt spēkus... Un, ja runa ir par pirti, latgaliešu viesmīlībai ir robežas, proti, latgalieši svešus cilvēkus savā pirtī laiž nelabprāt – tā katram ir svēta un intīma vieta. Aivara stāstos klausoties, nemanāmi nonākam pie nākamā – Drīdža – ezera.
Kā zināms, Latgale ir ezeriem bagātākais Latgales novads, tie te ir teju ik aiz stūra un šķiet, ka tas viss ir viens nebeidzams ezers. Kā stāsta Aivars, Latgales ezeri reiz apmuļķojuši pat Napoleonu, kurš Drīdzi noturējis par upi un taisījies tam pāri būvēt tiltu.
Un Drīdža ezers tuvumā izskatās patiešām vareni. Arī ezera ūdeņi esot zivīm bagāti. Par zivīm Latgales ezeros Aivaram atkal ir savs stāsts. Sulīgā latgaliešu valodā vēstnesis atklāj, ka viņam esot trīs zivis – zuķs, ļeidaka un zandarts. Citas nemaz negribot pazīt!
Tālāk dodamies uz Dagdu, kur jau atkal Aivaram ir, ko rādīt un stāstīt. Dagda ir īpaša pilsēta ar to, ka tās ir krustceles starp Dienvidlatgali un Ziemeļlatgali – punkts, kur apstāties un izdomāt, kurp doties tālāk.
Tā kā Dagda ir kalnā, pagātnē tā bieži vien cietusi ugunsgrēkos, no kā arī cēlies pilsētas nosaukums – Dag? Da!
Vēl pilsētā ir novērojams īsts Latgales kolorīts – te blakus vienai otrai sadzīvo divas “pilis”, balta, skaista katoļu baznīca un... grezna kinoteātra ēka, uz kuras joprojām rotājas vārds “Komjaunietis”.
Pēc Dagdas dodamies uz vēl vienu Latgales mazpilsētu - Andrupeni. Par Andrupeni Aivars stāsta, ka šejienieši iztālēm zināmi kā ļoti stipri un uzņēmīgi latgalieši. Kā vienu no pierādījumiem viņš piemin slavenos Andrupenes sieru meistarus un iepazīstina mūs ar ražotnes saimnieci Melāniju.
Mums ir unikāla iespēja nogaršot visu Andrupenes sieru klāstu - pilnām mutēm klausāmies aizraujošajos stāstos par garšas niansēm un Latgales siera siešanas tradīcijām, un saprotam, kādēļ šos sierus ir iecienījuši ne tikai Latvijā, bet arī ārpus Latvijas robežām.
Andrupenē aplūkojam arī etnogrāfisko muzeju – vietu, kur kā uz delnas aplūkojams, kā dzīvojuši senie latgalieši.
Turpat vēlreiz pārliecināmies par latgaliešu viesmīlību – muzeja saimnieces filmēšanas komandai uzklājušas launaga galdu. Galdā tiek celta pašu cepta maize ar pašu kultu sviestu un pašu rokām lasītu piparmētru tēju ar pašmāju medu. Te patiešām līdz kaulam var sajust autentisku latgales garšu...
Brangi ieturējušies, dodamies uz pēdējiem pieturas punktiem šajā dienā – uz Rāznu.
Vispirms piestājam pie Lielā Liepukalna skatu torņa, kas, šķiet, stiepjas līdz pat debesīm. Kā stāsta Aivars, tā esot augstākā vieta Latvijā, augstāka pat par Gaiziņkalnu. Nu ko, filmēšanas komandu sagaida kāpiens ne pa jokam...
Skats ir kāpiena vērts. Atliek vien piekrist Aivaram, ka, ja nevar noreibt no šmakovkas, var noreibt šeit, augšā – uz vienu pusi skaistais Rāznas ezers, ko dēvē arī par latgaļu jūru, uz otru pusi – krāšņie un biezie Latgales meži, uz augšu – plašs debesjums, uz leju – galvu reibinošs skats...
Lai Latgales skaistuma par maz neliktos, noslēgumā vēl dodamies pie Rāznas ezera, kur paspējam uz krāšņu saulrietu. Saule lēnītēm aiziet aiz horizonta un arī mūs pārņem domas – nez, kā tur ir, otrā krastā...?
