Kuldīga un Skrunda kopā ar Ievu Sitenkovu
Ieva Sitenkova Kuldīgā un Skrundā dzīvojusi līdz 18 gadu vecumam. Tad pārcēlusies uz Rīgu un pēc studijām devusies apceļot pasauli un strādāt. Tomēr pēc četriem gadiem sapratusi, ka skumjas pēc Latvijas, mājām un ģimenes tikai pieaug, tādēļ atgriezusies Latvijā, par spīti labajiem sadzīves apstākļiem Kiprā, kur bija viņas darba vieta. Tagad Ieva strādā Rīgā, taču katru mīļu brīdi cenšas doties uz dzimto pusi. Vienu dienu viņa veltīja, lai parādītu mums savas labākās bērnības vietas Kuldīgā un Skrundā. Izrādās, nekas no labā nav zudis un šīs vietas vienmēr Ievu pacietīgi gaidījušas atgriežamies mājās.
Kuldīga ir pilsēta, kurā iespējams izbaudīt visu Latvijas mazpilsētas burvības koncentrātu, turklāt Ieva jau sākumā mums sola, ka šo sajūtu nebūs grūti noķert - pilsēta attīstās, vienlaikus izceļot šo īpašību, nevis bēgot no tās. Rītu sākam ar kafiju un neapšaubāmu kurzemnieku gastronomisko pērli - sklandu raušiem, kuros apvienots viss mūsu zemes spēks - rudzi, kartupeļi un burkāni. Starp citu, nosaukums cēlies no uzlocītajām rauša rudzu mīklas malām kā žogs, bet kurzemnieki žogu sauc par "sklandu".
Ieva stāsta: "Šorīt, kad braucu no Rīgas uz Kuldīgu, atcerējos, kā bērnībā ar mammu braucām no dzimtās Skrundas uz Kuldīgu. Tie vienmēr bija mazie svētki. Vispirms mēs iegādājāmies visu, ko nevarējām dabūt Skrundā, bet tad pilnām iepirkumu somām devāmies uz "Krikumu" ēst kūku "Melnais princis"."
Un, lūk, slavenais "Krikums" joprojām ir tepat, laika griežos nav ļāvies apjukumam, turpinājis darboties un saglabājis gan nosaukumu, gan izkārtni!
Konditorejas vietas Kuldīgā ir tik lielā koncentrācijā, ka savai gaumei uz gājēju jeb Liepājas ielas noteikti izdosies atrast piemērotāko. Ieva iesaka, ka vēl ātrāk sajust mazpilsētas garšu izdosies, ja tepat kioskā nopirksiet vietējo avīzi "Kurzemnieks", ko šķirstīt pie vēlajām brokastīm kādā no kafejnīcām. (Mūsuprāt, ir, ko pamācīties arī reklāmas un žurnālistikas studentiem, kā pareizi veidot virsrakstus.)
Ne tikai Ievas kafejnīca "Krikums" nav ļāvies piemuļķoties un skrējis pakaļ modei. Kuldīgas aptuveni 345 metru garās gājēju ielas mājas ir saglabājušas savu senatnīguma garšu un var lepoties ar kolorītiem uzrakstiem, interesantām durvīm un virsgaismas lodziņiem, kas raksturīgas vienīgi Kuldīgai.
Gājēju ielas sākumā, pašā Kuldīgas vecpilsētas centrā, atrodas "Metropole", kas ir viesnīca - restorāns jau kopš 1910. gada. Degusi vismaz sešas reizes, katru reizi augšāmcelta un tagad ir pilsētas lepnākā viesnīca, kas atrodas dažu soļu attālumā no skaistākajām Kuldīgas vietām.
Romantiskā Alekšupīte vijas cauri visai Kuldīgai starp vecajiem namiem un zem tiltiņiem, galu galā ietekot Ventā. Visskaistākie skatpunkti ir tieši vecpilsētā, kur redzams tās straujums un dzirdama šalkoņa. Turklāt Kuldīgas apbūve ap to vecpilsētā ir unikāls un vienīgais Baltijā saglabājies tāda veida 17.-18. gadsimta mazpilsētas ēku apbūves ansamblis. Rādās, ka upīte ir labs pēdu slēpējs tam slepenajam, kam mukšana pa durvīm vairs nav pa spēkam...
Populārs pasākums, kas saistīts ar Alekšupīti, ir Alekšupītes karnevāls un skrējiens - neatņemamas pilsētas svētku sastāvdaļas. Dalībnieki pārģērbjas, kā nu mācēdami aprūpē savas pēdapakšas pret slīdēšanu un traumām un skrien pa upītes gultni komandās. Tātad, pārģērbieties, piemēram, par hercogu Jēkabu, ar līmlenti pielīmējiet pie kājām gumijas čības, un aiziet!
Kuldīgas vecpilsētas mājas tiek spodrinātas ar lielu rūpību, pēc iespējas atbalstot vietējos iedzīvotājus kvalitatīvos atjaunošanas darbos. Pilsētai ir pat savs restaurācijas centrs, kas rīko dažādas aktivitātes, palīdz ar padomiem un finansēm Kuldīgas vecpilsētas iedzīvotājiem. Kuldīdznieki paši mācās strādāt restaurācijas darbnīcā, turklāt vajadzīgie materiāli, arī krāsas ir pieejamas bez maksas.
Tikai pirms neilga laika atjaunots un iekārtots Kuldīgas pilsētas parks, kurā ierīkots arī skulptūru dārzs. Parkam ir izteikts reljefs, ērti pastaigu celiņi un iespēja atrast kādu stūrīti uz soliņa vai lapenē, lai nodotos netraucētai grāmatas lasīšanai. Pat mūsu režisors Raitis nenoturas un ļaujas romantiskai parka burvībai, papildinot savu ikdienas stilu ar rozā lietussargu.
Protams, protams, nedomājiet, ka esam aizmirsuši spilgtākos Kuldīgas simbolus. Kuldīgas ķieģeļu tilts pār Ventu ir trešais garākais ķieģeļu tilts Eiropā, bet Ventas rumba, kas atrodas tam pretī, - platākais ūdenskritums Eiropā. Dienā, kad ar Ievu devāmies garajā pastaigā, vienojāmies, ka šeit šogad būs mūsu atvadas no vasaras.
Vēl pirms došanās tālāk uz Skrundu Ieva mūs aizved parādīt labākās vietas, kur vērot lašu un vimbu lēkšanu pār rumbu. Katru pavasari vimbas, bet rudenī laši dodas augšup pa Ventu, savā nārsta ceļā sastopot Ventas rumbu. Starp citu, kad nokļūsiet šeit, atcerieties, ka pirms vairāk nekā 300 gadiem, hercoga Jēkaba laikā, kuldīdznieki izdomāja unikālu zivju ķeršanas metodi - uz rumbas novietojot zivju ķeramos grozus. To dēļ Kuldīgu mēdza dēvēt par pilsētu, kur zivis ķer gaisā. Brīdinām gan, ka mūsdienās šādas oriģinālas vaļības nemēģiniet, vides inspektori jūs nesapratīs.
Atā, Kuldīga! Gribējām no sirds atvadīties no šī kunga, bet vietējie iedzīvotāji kā īsti kurzemnieki - jo vecāki, jo šerpāki. Taču, ja iemantosiet kāda uzticību, garlaicīgi nebūs, un ticiet - jums šeit paliks draugs, kurš būs gatavs mesties pa galvu, pa kaklu palīgā arī pēc ilgas neredzēšanās.
Pa ceļam uz Skrundu, piecu minūšu braucienā no Kuldīgas, iegriežamies jātnieku sporta klubā "Montepals", kas ir izveidojis plašāko zirgu sporta un izklaižu piedāvājumu Kuldīgā. Izjādes, braucieni, apmācība jāšanā, pat izbraukumi ar kamanām ziemas naktīs mēnesgaismā. Un tā vien šķiet, ka visa dzīves gudrība ievilkusies šī skaistuļa mutes rieviņās. Atvadāmies no zirdziņiem, kas paspējuši izkausēt pat viscietāko vīru sirdis, un jau pēc mirkļa esam Ievas dzimtajā Skrundā.
Skrundā obligāti uzkāpiet pilskalnā, kurā atrodas pilsētas estrāde, parks un īpaši iekārtots skatu laukums uz Ventu un Skrundas tiltu. Ieva stāsta, ka katru gadu pavasaros ar ģimeni devās laivu braucienā no Lietuvas robežas, bet galapunkts bijis tieši šeit - pie Skrundas tilta. Pilskalnā uzstādīti arī četri kuršu ķēniņu krēsli, no kuriem viens (attēlā augšā) atrodas pie skatu laukumiņa - tas kalpo kā vietējo jauniešu satikšanās punkts jeb Laimas pulkstenis.
Visbeidzot Ieva mums parāda Skrundas muižu, kas no skolas, kurā viņa savulaik mācījās, tagad kļuvusi par viesu māju ar restorānu un virtuvi, kurā ēdienu pagatavošanā izmanto vietējos lauku labumus.
"Te, kur bija mana sporta zāle, tagad ir restorāna zāle ar baltu flīģeli," stāsta Ieva, apmulsusi par krasajām pārmaiņām. Skrundas muižas rekonstrukcijas darbi pabeigti tikai šovasar, un tas bija viens no vērienīgākajiem pēdējo triju gadu vēsturiskā objekta rekonstrukcijas darbiem Latvijā. Kā uzsver īpašnieki, Skrundas muiža ir sirdslieta un sarežģīts darbs, jo ēka laiku gaitā tikusi ievērojami pārbūvēta, dažādos periodos kalpojusi kā nabagmāja, cietums, aptieka, skola un internāts. Ar šo vasaru ēkai atkal atdota īstā dzīve, greznība un senatnes elpa. Atliek vien piekrist, novilkt virsdrēbes, sajust vaigos iekāpjam sārtumu no ārā pavadītās dienas un ķerties pie uzklātā vakariņu galda ar skatu uz Ventas krastiem.