Egils Dambis(Amor vincit omnia)

Ar vīģes lapu piesegtais kauns,
Nav nekāds kauns ja iepazīt sauc,
Ļauna un laba atzīšanas augli,
Kurš kopā ar čūsku prātu vien jauc.

Ne katram ir ļauts debesīs pabūt,
Kopā ar tevi izbaudīt tās,
Pieskarties zvaigžņu mirdzumam tevī,
Un laimes putnu aiz astes ķert.

Tev likās ka zini par mani visu,
Bet īstenībā nezini vispār neko.
Tikai vien ārējo čaulu un daļu,
No tā ko dažreiz tev parādu pats.

Manī ir Dievs un tevī ir Dievs,
Pa vidu mums abiem arī ir Dievs.
Lielāks par mani, lielāks par tevi,

Mēs tiksimies atkal šodien vai rīt,
Viens no mums strīdu kad aizmirsīs.
Telefonu pacels un piezvanīs,
Pirmais spēs otram roku kad dot.

Mēs tiksimies atkal, kad soli spers

Kad atmiņu tēls tev būs zudis,
Mani atcerēties nespēsi vairs.
Zini, nebeigšu domāt par tevi,

Starp mirkli un mūžību maļos un cīnos,
Ceļoties, krītot, mīlot un nīstot.
Ar saviem puniem un plēstām rētām,
Caur ērkšķiem uz zvaigznēm cenšoties iet.

Par tirgus placi pārvērstā valstī,
Negods par godu sludināts tiek.
Melot mākot, krāpties un zagt,
Par lielu vīru pie siles var tapt.

Kāds Lieldienas svin, kāds tunelī mirst.
Kāds brokastis ēd, kāds maizi sev lūdz.
Kāds glauda kaķi, kāds kucēnam sper,

Es neradu dzeju, tā rada mani,
Plūstot caur katru šūniņu manu,
Caur sirdi un dvēseles dziļajām dzīlēm,
Virsapziņu - zemapziņu savelkot kopā.