Egils Dambis(Amor vincit omnia)

Tuvības pēdējais skūpsts
Kā atvasaras pirmsnāves dvaša,
Pirms šķiršanās austošās ziemas,
Vēl silda un savieno mūs.

Tu naktsvijole mana, reibuma tvans,
Sarkanā vīna neizdzerts kauss.
Kustību deja - salsa un tango
Mīļotā, vienīgā, labākais draugs.

Viens saka: - Nevajag! Piebalso otrs.
Trešais: - Mēģināt vispār nav vērts.
Ceturtais nicīgi: - Tev nekas nesanāks,
Tu esi niecība. Tu neesi nekas.

Caur betona sienu izgājām abi,
Caur ļaužu nievām un ākstu smiekliem.
Caur reklāmu stabiem, viltotiem smaidiem
Projām no visa kā mums jau par daudz.

Es iešu Tev līdzi caur elles liesmām,
Caur tumsu un nakts ēnu mānīgām spēlēm.
Caur puteņiem, vētrām un lietus gāzēm,
Jo gaismā bez Tevis es neesmu nekas.

Es atstāšu Ēdeni bez šaubām un iešu,

Nebūs tev līgavas plīvura balta,
No mirtēm vainaga mānīgi salta.
Pļavu ziedos klāta tiks gulta,

Pasakains miers no tevis ik dienas
Kā mīlestības aura pret mani plūst.
Labestības tīmekļa maigajos valgos
Ietin un pleciem ņem smagumu nost.

Malku pa malciņam tevi es dzeru,
Vienmēr garša savādāka kļūst.
Mūžam neiepazīt līdz galam tevi,
Man tik ļoti, ļoti vēl slāpst.

Nelūdz, lai dvēseli dziedinu Tavu,
Salāpu sirdi, kas sāpēs Tev lūst.
Padomā pati, cik salauztas sirdis,
Aiz Tevis ceļmalā pamestas guļ.

Nakts tumsas čukstus ieelpo miesa
Un baudas viļņos turpina grimt,
Mīļotā cilvēka skāvienā ciešā,
Bezlaika telpā vēlas tā nirt.