Egils Dambis(Amor vincit omnia)

Es, laika ceļinieks, eju starp svētbildēm,
Pamestiem krustiem un baznīcu zvaniem,
Caur ļaužu asarām un ļaužu grēkiem,
Lūgšanām dziļām, izmisumu, sāpēm.

Eju caur kritušo eņģeļu valstību,

''Izvirtis'' kulinārs Lieldienu rītā,
Šmorē, vāra, cepešus cep.
Gavēņa laikā servējot galdu,
Slavas dziesmu sev veltītu dzird.
Bijīgi Tēvreizi skaitot pie galda,
''Izvirtis'' kulinārs Lieldienas svin.

Vēl jau neesmu vecītis stīvs,
Vēl dzīves prieks no manis līst,
Ieraugot meiteni ziedoši skaistu,
Dzīvāks par dzīvu esmu vēl es.

Ko lai Tev novēl, mans mīļais draugs,
Ja varu šodien Tevi tā saukt?
Sirsnību nezaudēt un dzīvesprieku,
Labestībā turpināt uz priekšu iet.

Man nevajag daudz, vien rīta rasu,
Kura tev acīs kā pērlītes mirdz.
Saulstaru siltu un smaidu uz lūpām,
Kurš ir tik skaists kā tava sirds.

Tavs vārds ir Tavs spēks,
Tavs vairogs un gods.
Likteņa jostā ievītais loks.
Mātes un tēva mīlestības nots,
Vārds, kas dzimstot tika Tev dots.

Paldies visiem maniem draugiem un tiem kas nav manā draugu pulkā par sveicieniem vārda dienā, no visas sirds atvainojos, ka nevaru katram personīgi atbildēt. .......Paldies jums ka esat......

Negaidīts zvans, telefonā klusums,
Šņuksti un elsas, un atkal klusums.
Saraustīta balss - piedod ja vari,
Man tik grūti ka nav vairs kur iet.

Mums nopietni jārunā - tu teici no rīta,
Pie kafijas galda kļūst sasprindzis gaiss,
Skatoties acīs abi viens otram,
Gaidot kad pirmais sāks kaut ko teikt.

Mans laiks ir mūžība, tavs - tikai dzīve,
Sapņu pilis un smilšainais krasts,
Ilūziju spēles, un mirkļu krelles,
Kad sirds tava iemīlot kūleņus met.

Man nav vairs nekā- ne sapņu, ne cerību,