Egils Dambis(Amor vincit omnia)

Pieķēros gluži kā sasietais mezglā
Ko atsiet spēka vairāk man nav.
Kāpēc tas tā to nezinu pats
Bet zinu ka tevis ļoti man trūkst.

Līdz asinīm skūpstos sakostas lūpas,
Skrāpējumi svaigi muguru klāj.
Kaislē, instinkta saucienam ļaujoties,
Mostas pirmatnējs cilvēka gars.

Mazs rīta gruzītis iepinies matos
Un rasas valgums acīs tev mirdz.
Laimīgā smaidā pavērtās lūpās,

Vienmēr no bērnības ģimenē liekais,
Nicināts, pelts un arī sists,
Noliegums katrai izteiktai domai
Par ko stūrī tikai vien likts.

Tuvības pēdējais skūpsts
Kā atvasaras pirmsnāves dvaša,
Pirms šķiršanās austošās ziemas,
Vēl silda un savieno mūs.

Tu naktsvijole mana, reibuma tvans,
Sarkanā vīna neizdzerts kauss.
Kustību deja - salsa un tango
Mīļotā, vienīgā, labākais draugs.

Viens saka: - Nevajag! Piebalso otrs.
Trešais: - Mēģināt vispār nav vērts.
Ceturtais nicīgi: - Tev nekas nesanāks,
Tu esi niecība. Tu neesi nekas.

Caur betona sienu izgājām abi,
Caur ļaužu nievām un ākstu smiekliem.
Caur reklāmu stabiem, viltotiem smaidiem
Projām no visa kā mums jau par daudz.

Es iešu Tev līdzi caur elles liesmām,
Caur tumsu un nakts ēnu mānīgām spēlēm.
Caur puteņiem, vētrām un lietus gāzēm,
Jo gaismā bez Tevis es neesmu nekas.

Es atstāšu Ēdeni bez šaubām un iešu,

Nebūs tev līgavas plīvura balta,
No mirtēm vainaga mānīgi salta.
Pļavu ziedos klāta tiks gulta,