Un dārgās māsas, jūsu paraugcilvēki ir arī mūsdienās. Kā mums izstāstīja kādas vecas sievietes dēls, tad šī sieviete, kura dzīvoja kādā muslimu valstī, bija sapratusi un izlēmusi, ka viņai nav vajadzīgas visas tās bezjēdzības, kas notiek sieviešu sanāksmēs. Viņa vērsās veikt solā un lūgties naktī. Reiz viņa lūdzoties naktī sauca savu dēlu uz lūgšanu telpu. Viņas dēls teica: „Es aizgāju pie viņas un atradu, ka viņa ir sadždā un saka, ka ir paralizēta!” Viņas dēls aiznesa savu māti pie ārstiem un viņa uzsāka atveseļošanos, bet bez lielām cerībām. Tad viņa pavēlēja savam dēlam aizvest viņu atpakaļ mājās, un nolikt viņu atpakaļ lūgšanu telpā tajā pašā sadždā. Viņa lūdz Dievu savā sadždā un, kad nakts atnāca, viņa sauca savu dēlu: „Es atstāju uzticētu Allāham, un tas, kas ir uzticēts Allāham, nekad netiks pazaudēts.” Un tad viņa nomira savā sadždā. Viņas muskuļi sastinga šajā pozīcijā un mirušās mazgātāji mazgāja šīs sievietes ķermeni sadždas pozīcijā. Cilvēki lūdza džanāzas (lūgšanu, kurā aizlūdz par mirušo) lūgšanu, kad viņas ķermenis bija sadždas pozīcijā. Viņu aiznesa līdz kapam sadždas pozīcijā. Un arī apglabāja sadždas pozīcijā. Dieva vēstnesis mums teica, ka mēs tiksim augšāmcelti tā, kā nomirām, - tātad viņa tiks augšāmcelta sadždas pozīcijā! Tā viņa dzīvoja un tā viņa nomira.