Egils Dambis(Amor vincit omnia)

Tikai uz priekšu....
Iet, skriet, neapstāties,
Ar vēju dejot, pasauli elpot,
Uzsūkt sevī, izšķīstot visā,
Cilvēkus izprast, bailes atmest,

Zinu kā vajag, bet daru kā nevajag,
Jo tā tikai jūtams bērnišķīgs prieks.
Pārkāpjot robežu apvārsnim pāri,
Beidzot domāt ko citi tad teiks.

Zinu, kā runā ūdens,
Jo klausos, ko stāstā vējš.
Un jūtu, kā atveras pumpurs,
Kad dzīvība vaļā to plēš.

Par aizsaules gaismu
Stāsti man, burvi!
Vai ēnas tā apkārt

Varu būt sargeņģelis, ja vien tu vēlies,
Vai stāsts, ko neapnīk lasīt nekad.
Varu būt tavi vieglākie spārni,
Kas augstu sajūsmas debesīs ceļ.

Vai zini? Es klusumā dzirdēju tevi.
Tik skaidri, ka pašam kļuva vai bail.
Iekniebu sānā un samiedzu acis,
Nu nevar, nevar, nevar tā būt.

Palīdzi, Dievs, izdzīvot salā,
Sirdī kad leduspuķes uzziedēt sāk.
Palīdzi vienaldzības tiltam kāpt pāri,

Uzspēlēt spēli vēlos ar tevi,
Zaudētājs kurā nebūs neviens.
Iegūsim abi un pati spēle,

Neesmu inteliģents itin nemaz,
Un reliģisks arī it nepavisam.
Vienkāršs letiņu puika es esmu,
Kas saka ko domā un kauna tam nav.

Bez steigas mosties, vēl acis neatvērt,
Mīļu roku skāvienā, otra elpā klausīties,
Sirdspukstus sajust Tavus un savus,
Nakts sapnī - mazliet vēl kavēties..