Egils Dambis(Amor vincit omnia)

Mans svētceļojums sākās, satiekot tevi, -
Nepiepildītu sapņu pilnības zemi.
Ejot uz templi, slēpto tev sirdī,
Kurā tev dvēseles dimanti mirdz.

Svētvietu Tevī es meklēju sen.

Ak, svešiniec, daiļā! Par nakti ar tevi
Uz ešafota bail man nebūtu kāpt.
Jo giljotīna, cilpa vai šāvēja lode
Neatņems to, kas bija starp mums.

Par tavu skūpstu esmu ar mieru

Nekas vēl nav beidzies! Viss tikai sākas,
Pat ja salnas skarta ir sirds.
Tā nebeidz mīlēt pat ziemas salā,
Mūžs uz nogali ja arī skrien.

Nedzīvo pagātnē - Vai mani dzirdi?
Tur viss jau bijis un nebūs nekad.
Vien tukšie sapņi un atmiņas klusās,
Pie pagātnes šodien tevi vēl tur.

Spalgs zvans pārsit pirmo nakts miegu,
Telefons ārdās, trako kā negudrs,
Pusdivpadsmit naktī, acis līp ciet,
Vai tiešām šai naktī gulēt nav lemts?

Viens skūpsts, viens glāsts,
Viens pieskāriens maigs.
Viens vienīgs vārds nācis no sirds.

Šodienas brīvība rītdienas važas,
Nemanot, negribot ap kaklu liek.
Demokrātijas plīvurā, ilūziju maldos,
Tāla mirāža tikai vairs šķiet.

Bez jūtām, bez atbildības, bez nekā lieka,
Bez mīlestības sāpēm un arī prieka.
Attiecības izveido uz tāda nieka,
Kas šodien vēl ir bet rīt vairāk nē.

Nekad nav par vēlu dāvināt ziedus,
Teikt labus vārdus, lai sirds ledus lūzt.
Godināt sievieti, rūpēs par viņu,
Mīlestības plūsmu lai viņa jūt.

Vēlos dzīves skatītājs būt,
Ne savā vēlmju cietumā pūt.
Izjūtas zagt un laika mirkļus,
Kuros garšu pa īstam tā jūt.