Nītaures evanģēliski luteriskā draudze

Tā mēs līdz ar Viņu kristībā esam aprakti nāvē, lai, tāpat kā Kristus, kas caur Tēva godību uzmodināts no mirušiem, arī mēs staigātu jaunā dzīvē.

Kāds prieks, ka ir atnācis pavasaris! Domāju, ka daudzi no mums šajā bargajā ziemā no sirds bija nogaidījušies pēc maiga siltuma un plaukstošu lapu smaržas. Ilgi vairs nebūs jāgaida uz dabas atmodu un atdzimšanu. Ik pavasari daba pie mums ir vislabākais ticības mācības skolotājs. Dievs māca par augšāmcelšanos un dzīvību arī caur norisēm radītajā pasaulē.

Tomēr Lieldienu vēsts nav atkarīga no dabas cikliskuma, tāpat kā zvaigznes nenosaka cilvēka dzīvi. Radītā pasaule ir labi ceļa rādītāji virzienā pie Radītāja. Bieži mēs ievērojam, ka pasaule mums apkārt nav tik vienkārša un materiālistiska. Tomēr Viņš nosaka radības kustību un norises, ne otrādi.

Daudziem arī garīgā dzīve laikā pirms Lieldienām kļūst intensīvāka. Gavēņa laiks ir kā vajadzīgais tuksnesis, kurā nav nekā cita, kā tikai es, mana dzīve un Kristus. Tie ir meklējumi un sevis pārvarēšana, lai pietuvotos Kristum. Kā aukstajā un tumšajā laikā meklējam siltumu un gaismu, tā Gavēņa laikā noris iekšēja cīņa, pārvarot savus trūkumus, vājumu un negatīvismu. Liekas, ka tieši šajā laikā iespējams skaudri izjust, cik ļoti man vajadzīgs Glābējs, kurš par mani rūpējas.

Raugoties uz mūsu sabiedrību, redzu, cik ļoti mums vajadzīga Kristus dziedinošā un spēcinošā vēsts priekš tiem, kuri ir aizņemti. Arī mūsu luterāņu draudzēs strādājošie ir lielākā daļa. Darbs, ģimene un mājas ir tas, ko pārsvarā redzam un ap ko saistās ikdienas uzmanība. Tas ir labi, ka mums ir darbs un ģimene par ko rūpēties un mīlēt, taču mums arī vajag spēku un iekšējos resursus, lai dotu labo un dalītos ar sevi. Mums visapkārt ir tik daudz negatīvisma un dažādu cilvēcisku maldu un nejēdzību, ka mums vajadzīgas garīgās mājas un stiprinājuma vieta.
Lieldienu laikā svarīgi uz mūsu dzīvi palūkoties ar skatu no malas – kā tā izskatās un kas dzīvi padara bagātāku un svaigu? Bieži vien mums šķiet, ka tās ir izklaides un ceļojums vai kas tamlīdzīgs. Taču patiesībā dziļumu un dzīves garšu piešķir Dieva tuvums un garīga iedvesma. To mēs nevaram iegūt sēžot mājās pie TV vai sērfojot internetā vai sekojot līdzi un diskutējot sociālajos tīklos. Tam ir vajadzīgs nepastarpināts Dieva realitātes piedzīvojums. Tam ir vajadzīga grēksūdze, piedošana, garīga vadība un garīgas kopības piedzīvojums reālā veidā. Jo mēs esam garīgas būtnes, kam vajadzīgs kontakts un apmaiņa.

Lieldienu laiks ir domāts tam, lai mēs pievērstos Kristus dzīvei, ciešanām, krusta nāvei un visbeidzot arī augšāmcelšanai. Tas mūs aizved prom no mūsu laicīgām rūpēm un reizē atsvaidzina. Tādēļ Lieldienu cikls ir tik ietilpīgs, gan pirms, gan pēc Lieldienām (pirms lieldienām Gavēņa laikā ir vairāk kā 40 dienas un pēc Lieldienām gaviļu laikā ir 50 dienas līdz Vasarsvētkiem). Tas jau izsenis Baznīcā ir izveidots priekš cilvēkiem, kuri ir sekulārajā vidē aizņemti ar lietām, kas ir tālu no garīgajām. Mums atliek tikai sekot šim liturģiskajam laikam līdzi un tad tas viegli palīdz sakārtot savu garīgo pasauli. Tas individuālajā veidā, esot mājās, būtu daudz grūtāk. Bet draudzē tas notiek kaut kā plūstoši.

Visbeidzot vēlos teikt, ka nav atbrīvojošākas un atvieglinošākas vēsts par to, kas tiek pasludināta Lieldienu rītā: Kristus ir augšāmcēlies! Viņš ir uzvarējis nāvi! Viņam ir atslēgas no nāves vārtiem. Tas nozīmē, ka Kristus kļuvis par atslēgas personu garīgajā pasaulē. Viss atkarīgs no Viņa. Tā ir labā vēsts, jo Viņš ir par mums. Viņš taču pats sevi uzupurēja mūsu dēļ. Tādēļ svētīgs ir ikviens, kurš tam tic un uz Kristu paļaujas!

Lai šajās Lieldienās ikvienam no mums Kristus Augšāmcelšanās ir spēka un labestības avots!

Mācītājs Edvīns Rumjancevs

Edvīns Rumjancevs, Ķempju, Zaubes, Nītaures, Mālpils evaņģēliski luterisko draudžu mācītājs

Kad pienāk pavasaris, tad klāt ir Lieldienu laiks. Pie mums, Ziemeļu puslodē tas ir dabiski, norises dabā saistās ar reliģiskajiem svētkiem (Ziemsvētki, Lieldienas, Vasarsvētki). Viss pirms Lieldienu laiks sākas ar Gavēņa periodu, kopumā 70 dienu garumā. Bet pats Gavēņa laiks kristīgajā pasaulē sākas ar Pelnu trešdienu un ilgst ap 46 dienām. Interesanti, ka angļu vārds Lent, kas nozīmē gavēni, nāk no ģermāņu cilmes vārda, kas nozīmē pavasari. Gavēnis ir dvēseles atmodas laiks. Gavēnis kā sevis aizliegšana ienāca kristietībā tikai ar klosteru tradīciju. Līdz tam tas bija sagatavošanās laiks Jēzus Kristus Augšāmcelšanās svētkiem. Lieldienu naktī notika Kristības un kristieši atjaunoja savas Kristības solījumu, atjaunojot savas attiecības ar dzīvo Dievu. Un tas bija galvenais, kādēļ ticīgi ļaudis gavēja, lai atjaunotu savu garīgo kvalitāti, savas attiecības ar Dievu, lai atgādinātu savas glābšanas augsto cenu.

Klusajā nedēļā kristieši ļoti intensīvi līdzdzīvo Kristus dzīves pēdējo nedēļu. Tā sākas ar Palmu jeb latviskajā tradīcijā Pūpolu svētdienu, kurā draudzēs lasa par Jēzus no Nācaretes iejāšanu Jeruzālemē uz ēzelīša, tā parādot savu pazemošanos. Trešdienā mēs pārdomājam kā Jūda Iskariots nodeva Kristu par 30 sudraba grašiem. Zaļajā Ceturtdienā ir Svētā Vakarēdiena sakramenta iestādīšanas atcere. Rīgas Domā un citās baznīcās notiek īpašs dievkalpojums, kur bīskaps vai mācītājs simboliski mazgā cilvēkiem kājas, atgādinot Kristus veikto kāju mazgāšanu saviem mācekļiem, proti, ka Viņš mums kalpo, mazgādams mūsu grēkus.

Lielā Piektdiena latviešu kristīgajā tradīcijā ir īpaša diena. Agrāk luteriskajā Baznīcā tā bija viena no retajām reizēm, kad ļaudis gāja pie Sv.Vakarēdiena. Lielajā Piektdienā mēs iedziļināmies Kristus lielajā upurī pie krusta. Tiek lasīts Kristus ciešanu stāsts no Jāņa evaņģēlija 18. un 19. nodaļas un tiek lūgtas īpašas lūgšanas. Baznīcu zvani šajā dienā klusē. Tomēr tā nav sēru, bet līdzjūtas piepildīta diena.

Klusajā sestdienā kristieši pārdomā par Kristus kapu. Viņš ir guldīts kapā un ir tukšums. Tā ir pati klusākā diena Baznīcas gadā. Tomēr šajā naktī notiek īpašs dievkalpojums, ko sauc par Nakts Vigiliju. Tas sākas ar tumsu un klusumu, lasījumiem no Bībeles par Dieva tiesu un žēlastību, bet noslēdzas ar priecīgu saucienu, ka Kristus ir augšāmcēlies.

Lieldienas ir paši priecīgākie un nozīmīgākie svētki Kristus Baznīcā, jebkurā konfesijā. Tā ir Lielā Diena, jo tā ir par ikkatram cilvēkam nozīmīgu tēmu – uzvaru pār nāvi. Jēzus Kristus bija miris un trešās dienas rītā atdzīvojās. Kristus Augšāmcelšanās ir Lieldienu būtība. Taču Lieldienu jēga ir vēl dziļāka: cieta un mira nevis cilvēks Jēzus no Nācaretes pilsētiņas, bet Kristus, Dieva Dēls. Pats Dievs bija kā grēkāzis un upurjērs par cilvēku grēkiem. Pats Dievs piepildīja un reizē arī izbeidza taisnības likumu, kas vienmēr prasa pēc vainīgā un upura. Nav vajadzīgi vairs gandarīšanas upuri par grēkiem, jo Kristus to ir piepildījis. Tā ir grandioza vēsts, kad mēs aptveram tās jēgu! Kristus Augšāmcelšanās iezīmē ceļu, kā iespējams nemirt. Lieldienas izmaina garīgās kopsakarības: galvenais vairs nav likuma un taisnības piepildīšana un pareiza dzīvošana, bet galvenais ir vienība ar Kristu. Kristietim ir svarīgi būt pie Kristus – savā iekšējā pasaulē, savos vārdos un savos darbos. Tas reāli izpaužas caur to, ka mēs mīlam Dievu, kurš par mums ir cietis, miris un augšāmcēlies, un mēs mīlam cilvēkus, kuri mums ir doti.

Lieldienu gaviļu laiks turpinās līdz pat Vasarsvētkiem. Tās ir 50 dienas pēc Augšāmcelšanās rīta. Šajā laikā Baznīcā apzināmies Kristus paveiktā lielo un dziļo nozīmi garīgajā dzīvē un reālajā dzīvē arī šodien. Kristus Debesbraukšanas diena tiek svinēta ceturtdienā, 40 dienas pēc Augšāmcelšanās dienas. Šajos svētkos tiek pārdomāts par Jēzus Kristus uzkāpšanu pie Tēva Debesīs. Patiesībā Kristus šajā dienā nav pametis mūsu pasauli, bet ir kļuvis klātesošs citādā veidā.

Viss Lieldienu laiks iezīmē garīga spēka un prieka ienākšanu pasaulē, kur šķiet pārsvarā uzvar brutalitāte un netaisnība. Lieldienas mums pavēsta, ka Dievs tomēr uzvar, un Viņa uzvara var kļūt par labestības uzvaru ikvienā cilvēkā.