Lūznavas muiža

Latgales pērle

Katrai vietai ir savs šarms, tikai bieži vien to nepamanām. Varbūt arī tāpēc, ka sabiedrībā tiek iepotēta doma: lai redzētu ievērojamus arhitektūras pieminekļus, baudītu eksotisku dabu un citus brīnumus, obligāti jādodas ekskursijā aiz trejdeviņām zemēm, aizmirstot, ka arī pašu mājās ir skaistas vietas, visīstākās pērles un brīnumi. 

Piemēram, Lūznavas muiža. Ēka pārsteidz ar savdabīgu plānojumu un fasāžu apdari: nekur neatradīsiet simetriskus elementus. Uz jumta vējrādis, uz tā redzams ēkas uzcelšanas gads — 1911.

Muiža klātnācēju apbur ar savu savdabīgo skaistumu un pozitīvo gaisotni. Kas to lai zina, varbūt muiža caur gadu desmitiem saglabājusi kādreizējo īpašnieku domas un noskaņojumu? Kur vasarās atpūtās ārzemju mākslinieki, radoši cilvēki, piesātinot apkārtni ar pozitīvismu.   Muižas īpašumus no poļu muižniekiem Dlužņevskiem nopirka slavenais inženieris S.V. Kerbedzs no Pēterburgas (viņš, starp citu, vadīja arī Nikolajevas tilta būvniecību pāri Ņevas upei). Savukārt viņa radinieks, znots, S.I. Kerbedzs arī bija talantīgs inženieris (dzelzceļa celtniecības jomā), kurš tad arī uzcēla Lūznavas muižas ēku.   

Ja dzīvoklī remontu var veikt, kā tīk, tad ēkai, kurai piešķirts Valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa statuss, kā, piemēram, Lūznavas muižai, viss ir daudz sarežģītāk.

— Mēs bijām uzsākuši muižas lielās zāles restaurāciju. Visus darbus vajadzēja saskaņot ar Valsts pieminekļu aizsardzības inspekciju, — izrādot telpas, stāstīja Lūznavas pagasta pārvaldes vadītājs Vladimirs Špeļs. — Piemēram, gribējām veco grīdu mest laukā un ieklāt parketu, bet Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības eksperts un arhitekts Pēteris Blūms, konstatējis, ka grīdas dēļi ir oriģināli, saglabājušies no seniem laikiem, ieteica grīdu noēvelēt. Ēvelējām arī. Taču, tā kā dēļi ir veci, tad ēvele rāva laukā zarus, tāpēc darbu vajadzēja turpināt ar slīpmašīnu (ar smilšpapīru). Darbs ilga divas nedēļas. Sienas gribējām noklāt ar skaistiem oša dēlīšiem, taču arī šeit P. Blūmam bija savs sakāmais — jālīmē tapetes. Un nevis tādas, kā mums pašiem patiktu. Ieteica gan krāsu, gan tās toni. Teikšu godīgi, zaļās tapetes man šķiet pārāk tumšas. Kad pētījām internetā tapešu katalogu, Blūmam teicu, ka labi izskatītos gaišas, ar dzeltenu toni, jo zālē neiespīd saule. Bet eksperts paskaidroja: “Tad būs kā kolhozā... Zaļās tapetes ir aristokrātiskas tapetes.”

Pagaidām restaurācijas darbi uz laiku apstājušies: Rēzeknes novada pašvaldība gatavo projektu naudas piesaistei no ES fondiem, jo restaurācija ir dārgs process.

Lielā zāle iecerēta dažādiem svinīgiem pasākumiem, piemēram, valsts svētkiem 18. novembrī, konferencēm, semināriem. Arī laulību ceremonijām. Tagad, kad novadā izveidota tikai viena Dzimtsarakstu nodaļa (Atbrīvošanas alejā 95, Rēzeknē) ar nelielu ceremoniju telpu, šī zāle tam ir ļoti piemērota. Parasti pēc laulību noslēgšanas jaunais pāris izbrauc dabā, bet vasarā šeit ir ļoti skaisti: parks, Madonnas statuja, netālu Rāznas un Zosnas ezers.

Rēzeknes Vēstis. 10. aprīlis 2010

Lūznavas muižas ēka vēstures gaitā

1905.- 1911. gadā tika uzcelta jaunā kungu māja. Tā tika nosaukta "jaunā pils". Tā drīzāk līdzinās savrupmājai, par pili nosaukta balstoties uz romantiskajiem priekšstatiem par kungu māju, bet ne pēc ārējās līdzības. Mājā atradās pašu īpašnieku istabas, darbnīca, pieņemamā istaba un daudzas atpūtas un darba telpas atbraukušajiem māksliniekiem. Interesanti, ka katrai istabu grupai ir sava ieeja. Fasādes arhitektūrā ir jūtama toreiz modernā jūgendstila ietekme.

Vasarā muiža pārvērtās par savdabīgu atpūtas māju daudziem poļu māksliniekiem un tēlniekiem. Viens no viņiem - K.Strabovskis (1869-1929) ļoti radoši strādāja Lūznavā, par to liecina viņa uzzīmētā freska, kura atradās J.Kerbedzas darbnīcā. Kerbedzas darbnīcā atradās K.Ivanova glezna "Nāra", kā arī akvarelis un pašas Jevgēnijas portrets, kuru gleznojis Frančesko Signorini. Diemžēl par visiem šiem darbiem var runāt tikai pagātnes formā. Pēc 1925. gada Jevgēnijas darbnīcā tika izveidota galdniekdarbnīca, un freska tika iznīcināta. Labi ka pirms tā tika nofotografēta. Daudzas gleznas un mēbeles, kā arī ciļņi uz sienām tika iznīcināti 1925. gadā.