Latgales novada rehabilitācijas centrs „Rāzna”
Veczosnas pils – vienīgais Latgales rehabilitācijas centrs
Nelielā uzkalniņā Rāznas ezera krastā, ieslēpusies gleznaina parka koku zaru vainagos, lepni slejas kādreizējā Veczosnas pils, kurā atrodas Latgales novada rehabilitācijas centrs „Rāzna”. Apkārtne šķiet izmirusi, tipiska iznīkušu lauku ainava ar padomju saimniecību graustiem un retām koka viensētām. Nezinātājs noteikti aizsteigtos garām pagriezienam, kas ved uz „Rāznu”, ja vien nepamanītu necilu norādi. Citādi būtu grūti iedomāties, ka te atrodas vienīgais Latgalē rehabilitācijas centrs.
Kolonija māksliniekiem
Vecās muižas pamatakmens likts 1909. gadā. Vietējais mākslas mecenāts, Krievijas dzelzceļu virsvaldes ierēdnis, Glužņevas pilskungs Staņislavs Kerbičs, kam Latgalē piederējusi virkne muižu, sākotnēji bija iecerējis pili būvēt kā vasaras atpūtas namu māksliniekiem. Īstā iniciatore šim pasākumam bijusi viņa sieva, kura vēlējās dot pajumti no darba nogurušiem vai trūcīgiem māksliniekiem, kuri te varētu turpināt savas radošās gaitas. Ne velti tika izvēlēta gleznaina vieta skaistajā Dienvidlatgales augstienē, no kuras paveras pasakains skats uz miglā tītajiem Rāznas ezera krastiem. Viesnīcas ēku cēlis kāds itāļu arhitekts un līdz 1915. gadam tika uzslieti divi stāvi, ieliktas grīdas un uzlikts skaidu jumts. Pa visu apkārtni meklēti vienādas krāsas akmeņi parādes kāpnēm, kas uz vietas šķelti un tēsti. Ēkā bijis ap 60 istabām. Taču būvniecība apstājās. Pirmā pasaules kara laikā ēkā it kā uzturējušās sieviešu garīgā ordeņa māsas, bet pēc kara muiža un zeme tika atsavināta, atstājot pili ar 3 ha zemes valsts zemes fondā. Tolaik ēku ievērojis Latgales skolotājs, pašvaldību darbinieku un sabiedrisko iestāžu slimokases pilnvarotais, rakstnieks Meikuls Apeļs, kuram radās ideja te izveidot sanatoriju tuberkulozes slimniekiem. 1935. gadā Tautas labklājības ministrs Vladislavs Rubuļs atbalstīja šo ideju. Būvdarbiem bija nepieciešami 360 000 latu, tāpēc sāka vākt līdzekļus, iesaistot apkārtējās pašvaldības. Būvniecība tika atsākta 1939. gadā un ilga līdz 1941 gadam, bet 1942. gada aprīlī te sāka uzņemt pirmos pacientus. Tiesa pēc gada ēku izbrīvēja kara hospitāļa vajadzībām.
Pirmais sanatorijas vadītājs bijis Latvijā populārais ķirurgs Laukmanis. Sanatoriju vadījuši arī ārsti Adamsons, Maļcevs, Zibens, bet no 1951.gada līdz aiziešanai pensijā to vadīja ārste Marija Karpova, no kuras stafeti pārņēmusi viņas meita, ārste ftiziatre Diāna Gavare-Karpova.
Jāsaka, ka muižnieka iecere par mākslinieku koloniju tomēr nedaudz īstenojusies, jo divreiz sanatorijā tika rīkoti starptautiski mākslinieku plenēri, no kuriem sanatorijai bijis palicis pāri simtam gleznu. Diemžēl ar gadiem tām „pieaugušas kājas”, skumji atzīst Diāna, taču dažas joprojām rotā telpu sienas. Vietām ēkā vēl saglabājušies to laiku apkures radiatori, kurus pamazām aizstāj mūsdienu aprīkojums.
No sanatorijas līdz rehabilitācijai
Līdz 1989. gadam te atradusies prettuberkulozes sanatorija, kurā galvenokārt ārstējušies Latvijas iedzīvotāji, tostarp, arī sabiedrībā ievērojami cilvēki, kā mākslinieks V.Kalnroze, kurš aizbraucot atstājis savu gleznu. Vietu bijis daudz, vienlaikus varēja uzņemt 250 pacientus, taču vienā palātā atradušies vismaz 10 pacienti. Šobrīd centrā ir 50 gultasvietas, mēnesī centrā uzņem ap 90 pacientiem. Tagad lielās palātas pielāgotas procedūru un atpūtas telpām. Sākumā sanatorija pārtapa par pulmonoloģisko slimnīcu—sanatoriju, bet kopš 1991. gada pārveidota par rehabilitācijas centru, kur ārstējas pacienti trīs diagnožu grupās: ar plaušu slimībām, balsta un kustību slimībām, kā arī ar ķirurģiskām un neiroloģiskām saslimšanām. Pacienti ir gan mazi bērni, gan pieaugušie, gan sirmgalvji. Lai nokļūtu „Rāznā”, jāgaida vismaz mēnesi garā rindā, turklāt, pieaugušajiem ir nepieciešams ārstējošā ārsta norīkojums un apliecinājums, ka pēdējā pusgada laikā cilvēks ir ārstējies stacionārā. Bērniem šāds nosacījums nepastāv un jautājumu par rehabilitācijas nepieciešamību var izlemt ģimenes ārsts. Ārstēšanos sedz valsts, bet pieaugušajiem slimniekiem tikai jāmaksā pacienta iemaksa - lats diennaktī.
Pārejot no sanatorijas uz stacionāro ārstēšanu, izdevies saglabāt šo iestādi un darba vietas. Diāna Gavare-Karpova atzīst, ka savas kādreizējās funkcijas tā neesot zaudējuši, gluži otrādi – nākušas klāt jaunas un, viņasprāt, rehabilitācijai ir nākotne. Speciālisti pieaicināti gan no Rīgas, gan no Daugavpils, te strādā fizioterapeiti, ergoterapeits, rehabilitācijas ārsts. Piesaistīt speciālistus centram neesot problēmu un to panāk ar labām algām, jo tā, viņasprāt, ir vienīgā motivācija strādāt medicīnā, turklāt, tik nomaļā vietā. Centrā strādā 60 darbinieki, lielākoties vietējie iedzīvotāji.
Centrs ir realizējis vairākus valsts investīciju projektus, piesaistot līdzekļus mūsdienīgas tehnikas iegādei un remontam. Apgūts pāri simts tūkstošiem latu. Vislielākā summa ieguldīta, lai aprīkotu ēku atbilstoši invalīdu vajadzībām, ierīkots arī lifts. Par projektu līdzekļiem veikti iekšējie remonti, atjaunotas kāpnes, rekonstruēta apkures sistēma. Iecerēts iekārtot atsevišķu kabinetu ergoterapeitam, kurš palīdz pacientiem pēc pārciestām funkcionālām izmaiņām, piemēram, insulta, pielāgoties jauniem dzīves apstākļiem.
Rāznā notiek visas klasiskās fizioprocedūras, piemēram, pērļu vannas, zemūdens masāža, siltuma un aukstuma procedūras, individuālas nodarbības baseinā, masāža, inhalācijas, pieejama sāls kamera u.tt. Pieprasītas esot ozokerīta (kalna vaska) un parafīna aplikācijas.
Katru gadu tiek ieviestas jaunas tehnoloģijas, piemēram, pērn izbūvēta vēl viena zemūdens masāžas vanna, šogad tiks uzstādīta cirkulārā duša, nopirktas divas virpuļvannas. Diāna Gavare-Karpova atzīst, ka pagājušajā gadā iegādājušies daudz jauna aprīkojuma, protams, līdzekļu vienmēr esot par maz, taču tas tikai liecinot, ka iestāde dzīvo un attīstītās.
Inese Baranovska (Latgales laiks,03.02.2006)