Pēc tikšanās ar Pēteri Pāvils dodas uz Sīriju un atgriežas Jeruzalemē tikai pēc četrpadsmit gadiem kopā ar Titu un Barnabu, lai piedalītos baznīcas konferencē, kā aprakstīts Apustuļu darbos 15.
Lūka apraksta Pāvila agrīno karjeru Apustuļu darbos, sniegdams visai atšķirīgu ieskatu par to, cik lielā mērā Pāvils bija saistīts ar Jeruzalemes apustuļiem. Saskaņā ar Lūku, drīz vien pēc atklāsmes saņemšanas Pāvils dodas uz Jeruzalemi, lai „piebiedrotos mācekļiem”, taču tiek noraidīts kā krāpnieks. Tikai sekojot Barnabas galvojumam, mācekļi pieņem Pāvilu par baznīcas locekli (Ap. darbi 9:27).
Pāvils pilnīgi noteikti varēja safabricēt savu versiju par tā saukto Jēzus parādīšanos, un ir skaidrs, ka apustuļiem radās nopietnas šaubas par viņa patiesumu.
Nevar nepieminēt, ka zinātnieki joprojām apspriež, vai Pāvils vispār būtu pazīstams, ja par viņu nebūtu galvojis Barnaba. Taču Pāvils nekaunīgi klusē par Barnabas atbalstu un turklāt pateicas „trim balstiem” ne tikai par savu, bet arī par Barnabas pieņemšanu!
Pāvils apgalvo Vēstulē galatiešiem 2:9: „VĒRODAMI TO ŽĒLASTĪBU, KAS MAN DOTA, Jēkabs, Kēfa un Jānis, kurus uzskatīja par draudzes balstiem, sniedza man un Barnabam roku kopējam darbam, lai mēs ietu pie pagāniem, bet šie pie apgraizītajiem.”
Lūka arī atklāj, ka Pāvils piekrīt Jēkaba norādījumam, ka neebreju kristiešiem tiek pavēlēts sekot vismaz četriem Toras aizliegumiem: „lai viņi sargās no elku upuriem, asinīm, nožņaugta un netiklības.”
Jēkabu acīmredzot satrauca tas, ko „tūkstošiem” dedzīgu ebreju kristiešu domātu par Pāvilu, ja viņš aicinātu neievērot Bauslību. Jēkabs pavēl Pāvilam: „Ņem tos pie sevis, šķīsties ar tiem un samaksā par viņiem, lai viņi apcērp galvu, tad visi zinās, ka tie ir nieki, ko viņi par tevi DZIRDĒJUŠI, un ka arī tu pats DZĪVO PĒC BAUSLĪBAS” (Ap. darbi 21:24).
Lai gan Pāvils pakļaujas Jēkaba prasībām Apustuļu darbos, viņš dedzīgi iestājas pret Toras ierobežojumiem Vēstulē galatiešiem, nosaucot Bauslību par „važām, „lāstu” un to, kas „karājas pie ko