Tā vietā, lai asimilētos pirmā gadsimta Jēzus tradīcijā, Pāvils izgudro reliģiju PAR Jēzu un pasludina sevi par „Tā Kunga apustuli”.
Viņa galvenais reklāmas triks: Jēzus ir miris par jūsu grēkiem, tādēļ nav jābaidās rīkoties bezatbildīgi.
Pāvila trūcīgās zināšanas par Evaņģēlija tradīciju īpaši atklājas, kad viņš apraksta Jēzus parādīšanos pēc augšāmcelšanās: „Un ka Viņš aprakts un trešā dienā augšāmcēlies pēc rakstiem, un ka Viņš ir parādījies Kēfam, pēc tam tiem DIVPADSMIT. Pēc tam viņš ir parādījies vairāk kā pieci simti brāļiem vienā reizē, no kuriem daudzi ir vēl dzīvi, bet citi jau miruši. Pēc tam viņš ir parādījies Jēkabam, tad visiem apustuļiem. Kā pašam pēdējam Viņš parādījās arī man kā kādam nelaikā dzimušam.” (1. Kor. 15 4:8).
Ja Kēfa (Pēteris), Jēkabs un Jūda (jo viņš ir miris) nav no „tiem divpadsmit,” kas ir šie citi trīs mācekļi starp pārējiem divpadsmit?
Pēc tam, kad pa ceļam uz Damasku Pāvila dzīvi izmaina (it kā) Kristus parādīšanās, viņš nedodas uz Jeruzalemi, lai konsultētos ar Jēzus izraudzītajiem mācekļiem, bet gan uz Arābiju, kur uzturas apmēram trīs gadus (saskaņā ar vēstuli galatiešiem), lai formulētu savu revolucionāro doktrīnu par Jēzus nāvi un augšāmcelšanos.
Zinātnieki ir vienisprātis, ka Otro vēstuli Timotejam visticamāk nav sarakstījis Pāvils. Taču tās anonīmais autors acīmredzot pietiekami labi pārzināja Pāvila doktrīnu, lai paziņotu: „Turi prātā Jēzu Kristu, kas uzmodināts no miroņiem, no Dāvida cilts – PĒC MANA EVAŅĢĒLIJA” (2. Tim. 2:8).
Pāvils beigās tomēr dodas uz Svēto zemi, bet tiekas tikai ar Kēfu un Jēkabu, Tā Kunga brāli. Pāvils pavisam skaidri norāda, ka apustuļi Jeruzalemē nekādā ziņā neietekmē viņa mācību un ir visai drošs par savu pārliecību, lai zvērētu: „Bet, ko es jums rakstu, redzi, Dievs ir mans liecinieks, tie nav meli” (Gal. 1:16-20).