Tagad gan es vairs neesmu zaudētājs – tu nodomāsi. Ticu Allāham un Tiesas dienai? Ticu. Veicu labus darbus? Veicu. Citus aicinu (uz patiesību, uz islamu)? Aicinu. Bet kāpēc gan joprojām es esmu zaudētājos? Tāpēc, ka pats grūtākais pakāpiens vēl ir priekšā – būt pacietīgam! Bez tā ne šurpu, ne turpu. Pa–cie–tī–ba. PACIETĪBA! Lūk, kā daudziem pietrūks pilnai laimei – un šis ir pēdējais pakāpiens uz tavu laimi. Tikai iegūstot visas šīs četras sastāvdaļas, cilvēks vairs nav zaudētājs.

Tomēr, katru rītu pamostoties, tu atkal esi atpakaļ bedrē. Šīs dienas bedrē. Ja tev jau ir pieredze, kā no bedres rāpties ārā, tad ar katru dienu tas padosies arvien vieglāk. Pamostoties atjauno savu ticību (dua, lūgšanas, Kurāna lasīšana), tad ķeries pie labajiem darbiem. Velti daļu sava laika citu aicināšanai uz reliģiju, tās skaidrošanai, vismaz saviem mājiniekiem, un esi pacietīgs.

Šīs domas radās lasot šo nelielo, bet ļoti ietilpīgo sūru. Imāms Aš-Šafi saka: “Ja nekas cits nebūtu bijis lejupsūtīts (Allāha sūtīts), kā vien šī sūra, ar to būtu pietiekami (lai saprastu).”

http://parislamu.lv/?p=985#comment-26