Kad abas armijas satikās un kauja sakāpinājās, tad zēns, kurš sēdēja uz zirga aizmugurē Abū Kudāmam, teica: „Es tev prasu Allāha dēļ, iedod man trīs bultas.” Abū Kudāma atbildēja: „Tu tās pazaudēsi!” Zēns atkārtoja: „Es tev prasu Allāha dēļ, iedod man tās!” Abū Kudāma iedeva zēnam bultas un zēns nostiepa loku un nomērķēja. „Bismillā!” un bulta lidoja un nogalināja romieti (bizantieti). „Bismillā!” un otra bulta lidoja un nogalināja otru romieti. „Bismillā!” un trešā bulta nogalināja romieti. Tad kāda romiešu bulta ietriecās zēna krūtīs, notriecot viņu no zirga. Abū Kudāma noleca no zirga un atcerināja zēnam mirstot: „Neaizmirsti savu solījumu!” Zēns izvilka no savas kabatas maisiņu un teica: „Lūdzu, atdod to manai mātei.” Abū Kudāma jautāja: „Kas ir tava māte?” „Mana māte ir tā sieviete, kura vakar tev atdeva savas bizes.”
Padomā par šo muslimu sievieti. Viņai bija tāds Dievbijības līmenis, ka viņa upurēja savus matu, lai gan mūsdienās citas sievietes to dara, lai līdzinātos slavinātām neticīgo zvaigznēm. Un viņa upurēja savu dēlu, kad citas sievietes mirtu tikai, lai viņu dēls paliek mājās. Patiesi, viņa pavadīja savu dzīvi paklausībā Dievam, un tad, kad nāca viņai pārbaudījums, viņa to izturēja. Ne tikai viņa izturēja šo pārbaudījumu, bet arī viņas audzinātajam bērnam bija tāds pats skaists ticības līmenis.