KĀ PĒRLE PASARGĀ SEVI
Muhammads Aš-Šarīfs
Tulkojis Ahmeds.
Pienāca ziņas, ka muslimiem tiek savākta kristiešu armija, kura nāks, lai iznīcinātu Islāmu un ticīgos. Abū Kudāma Aš-Šamsī devās uz masdžidas minbaru (kanceli), no kuras viņš teica spēcīgu un emocionālu runu, lai iedegtu cilvēkos vēlmi aizstāvēt savu zemi un karot Dieva mērķu labad – veikt džihādu. Kad viņš bija atstājis masdžidu, ejot cauri tumšai un nomaļai ietvei, kāda sieviete apstādināja viņu un teica: „As-salāmu aleikum ua rahmatuulāh!” Abū Kudāma apstājās, bet neatbildēja. Viņa atkārtoja savu salāmu vēlreiz, piebilstot: „Tas nav kā Dievbijīgiem cilvēkiem pienākas rīkoties.” (Abū Kudāma nodomāja, ka nekas labs nevar būt, ja tumšā un nomaļā vietā viņu uzrunā sieviete, tāpēc neatbildēja. Savukārt sieviete norādīja, ka muslimiem jāatbild uz salāmu.) Sieviete iznāca ārā no tumsas un teica: „Es dzidrēju tevi masdžidā saucot ticīgos iet džihādā, bet viss, kas man ir, ir šis.” Un viņa iedeva viņam divas garas bizes, kuras sev bija nogriezusi. „Tās var tikt izmantotas zirgu pavadai. Varbūt Allāhs mani ierakstīts mani starp mudžāhidiem (džihāda veicējiem).”
Nākamajā dienā, kad šī muslimu ciemata vīri savācās, lai dotos cīnīties pret kristiešiem, jauns zēns skrēja cauri sanāksmē un apstājās pie Abū Kudāmas zirga stilbiem. „Es tev prasu Allāha dēļ atļaut man pievienoties armijai.” Daži vecākie karotāji iesmējās par zēnu: „Zirgi tevi samīdīs!” Bet Abū Kurāma ieskatījās puikas acīs, kurš atkārtoja savu prasību: „Es tev prasu Allāha dēļ, - ļauj man pievienoties.” Abū Kudāma tad teica: „Bet ar vienu nosacījumu, - ja tu tiksi nogalināts, tad tu mani paņemsi līdzi uz Paradīzi, jo tu (būdams šahīds) būsi no tiem, kuriem Dievs ļaus izvēlēties no ticīgajiem, kurus ņemt sev līdzi uz Paradīzi.” Zēns priecīgs smaidīja un teica: „Es dodu savu solījumu.”
Muhammads Aš-Šarīfs
Tulkojis Ahmeds.
Pienāca ziņas, ka muslimiem tiek savākta kristiešu armija, kura nāks, lai iznīcinātu Islāmu un ticīgos. Abū Kudāma Aš-Šamsī devās uz masdžidas minbaru (kanceli), no kuras viņš teica spēcīgu un emocionālu runu, lai iedegtu cilvēkos vēlmi aizstāvēt savu zemi un karot Dieva mērķu labad – veikt džihādu. Kad viņš bija atstājis masdžidu, ejot cauri tumšai un nomaļai ietvei, kāda sieviete apstādināja viņu un teica: „As-salāmu aleikum ua rahmatuulāh!” Abū Kudāma apstājās, bet neatbildēja. Viņa atkārtoja savu salāmu vēlreiz, piebilstot: „Tas nav kā Dievbijīgiem cilvēkiem pienākas rīkoties.” (Abū Kudāma nodomāja, ka nekas labs nevar būt, ja tumšā un nomaļā vietā viņu uzrunā sieviete, tāpēc neatbildēja. Savukārt sieviete norādīja, ka muslimiem jāatbild uz salāmu.) Sieviete iznāca ārā no tumsas un teica: „Es dzidrēju tevi masdžidā saucot ticīgos iet džihādā, bet viss, kas man ir, ir šis.” Un viņa iedeva viņam divas garas bizes, kuras sev bija nogriezusi. „Tās var tikt izmantotas zirgu pavadai. Varbūt Allāhs mani ierakstīts mani starp mudžāhidiem (džihāda veicējiem).”
Nākamajā dienā, kad šī muslimu ciemata vīri savācās, lai dotos cīnīties pret kristiešiem, jauns zēns skrēja cauri sanāksmē un apstājās pie Abū Kudāmas zirga stilbiem. „Es tev prasu Allāha dēļ atļaut man pievienoties armijai.” Daži vecākie karotāji iesmējās par zēnu: „Zirgi tevi samīdīs!” Bet Abū Kurāma ieskatījās puikas acīs, kurš atkārtoja savu prasību: „Es tev prasu Allāha dēļ, - ļauj man pievienoties.” Abū Kudāma tad teica: „Bet ar vienu nosacījumu, - ja tu tiksi nogalināts, tad tu mani paņemsi līdzi uz Paradīzi, jo tu (būdams šahīds) būsi no tiem, kuriem Dievs ļaus izvēlēties no ticīgajiem, kurus ņemt sev līdzi uz Paradīzi.” Zēns priecīgs smaidīja un teica: „Es dodu savu solījumu.”
| ← previous | 104. from 255 | next → |
