Pļaviņu bibliotēka

Rakstniece, žurnāliste un sabiedriskā darbiniece Paula Balode (1888.29.IX. ,Pļaviņu pag. Ratniekos - 1949.31.X.Vācija)

 Apkopojot informāciju par mūsu novadniekiem, pamanīju, ka Pļaviņās dzimusi, uzaugusi un arī vairākus dzīves gadus aizvadījusi kāda rakstniece Paula Balode, kuras vārds nekad nav pieminēts un atcere kopta ne publikācijās, ne sarīkojumos, ne sarunās ar vietējiem novada vēstures pazinējiem. Rakstnieces īsa biogrāfija tomēr ir ievietota izdevumā „Latviešu rakstniecība biogrāfijās”, tāpat arī biogrāfiskajā vārdnīcā „Es viņu pazīstu”.

Lasot Paulas Balodes rakstus 20.-30.gadu periodiskajos izdevumos un apceres par viņu, arvien vairāk sapratu, ka tā ir nepelnīti aizmirsta spilgta personība, kuras aizmirstībai savu devusi ir okupācija un pēc tam sekojošie padomju varas gadi ar Latvijas brīvvalsts vērtību noliegumu; arī samērā ātrā aiziešana no dzīves bēgļu gaitās. Šoruden izdevās iegūt Paulas Balodes romānu „Daugavas ūdeņi”(1933) – kolorītu,godīgu vietējās lauku un mazpilsētas dzīves tēlojumu ar spilgtiem varoņu tipāžiem gluži kā „Mērnieku laikos”. Krācainē pieņemtais cilvēku vērtības mērs ir zeme un manta; te darbojas vietējais koktirgotājs Zelka, kurš apkārtnes mežus par lētu naudu sapirkdams, īsā laikā iedzīvojas miljonos; te ir Dundurs – vietējais skolotājs un kultūras darbinieks, kurš nekad nedrīkst teikt „nē”, taču nodoties ar sirdi un dvēseli sabiedriskam darbam – priekš tā viņam par maz idejiskas sajūsmas, turklāt viņš veiksmīgi māk kombinēt personīgās intereses ar sabiedriskā darba labām sekmēm. Te ir Mauriniete, kura cenšas dzīvot tā, kā visi – nedomājot par rītdienu, it kā patiešām „kara vētru izpostītajā zemītē būtu atrastas neizsīkstošas apakšzemes bagātības”, pēc principa „naudu vajaga ņemt, cik tik un kur tik var dabūt! Par rītdienu nebēdā! Skaties, kā visi citi to dara!” Te ir Ancēns, kurš tāpat kā brāļu Kaudzīšu Ķencis, lūdz „žēlīgajam dieviņam” pavisam maz – tikai savas kaimiņienes Mades zemi. Te ir sabiedriskais darbinieks Zvirbulis, kurš darbojas visur un nav Krācainē tādas organizācijas vai pasākuma, kur viņš neskaitītos kā ierosinātājs vai biedrs – dibinātājs. Te ir pilsoņi, kuri domā: „Kāda nozīme būt taupīgam, godīgam, taupīt valsts mantu, ja neviens to nedara! Ja visi pumpē, dzīvo pāri līdzekļiem, kāpēc lai es spēlētu vientieša lomu? Kāpēc lai peldu pret straumi, ja visi citi, dziedādami brauc lejup pa straumi?” (153). Te ir vīri, kuriem „dzīves prieks un baudas kāre gadu skaitam vairojoties, pieauga. Pasargi, dievs, ja kāds viņam atgādinātu par vecumu! Sak`, vai vīriets var kādreiz novecot!” (170). Rakstniece saskata zināmu vērtību krīzi sabiedrībā, jo pēc pārdzīvotā kara un revolūcijas cilvēki meklē aizmiršanos priekos, it kā cenšoties atgūtto, ko iepriekšējā paaudze bija zaudējusi cīņu gados un bēgļu gaitās. Viņa raksta: „Man liekas, ka mēs strauji tuvojamies bezdibeņa malai, dzīvojam mēra laikā. Kara un revolūcijas laikā aizkavētā dzīves bauda prasa savu tiesu… Paši nezinādami pa drusciņai vien graujam valsts pamatus un līdz ar to savu personīgo dzīvi.”(104) Ar skatu no šodienas vien atliek teikt, ka dzīve ir mainīga, bet nemainīga paliek cilvēka daba.

Romānā atrodama arī cita visnotaļ interesanta informācija, kur jūtams, ka Paula Balode aprakstījusi vietējās dzīves notikumus – 1931.gada rudenī tika atklāts jaunais tautas nams uz Stukmaņu muižas drupām, ko savā īpašumā pirms tam bija ieguvusi Stukmaņu Kultūras biedrība. Ap tautas nama celšanu saistītās lietas, tā atklāšanas sarīkojums, tēlots romāna lappusēs.

Šis izdevums vēl ir interesants ar to, ka grāmata iznākusi apgādā „Valters un Rapa”, bet drukāta Pļaviņās, tipogrāfijā „Provinces Prese”. Tagad Paulas Balodes romāns „Daugavas ūdeņi” ir atradis savu godpilno vietu Pļaviņu novada bibliotēkas grāmatu krājumā un ir pieejams lasītājiem.

Paula Balode ir dzimusi 1888.gada 29.septembrī Pļaviņu pagasta „Ratniekos”. Pirmās ir vietējās skolas, kur talantīgā skolniece tiek novērtēta – skolotāji Paulas rakstu darbus lasa kā paraugdarbus klases priekšā. Neraugoties uz to, ka meitene nāk no zemnieku ģimenes, tālāk seko mācības N.Draudziņas ģimnāzijā Rīgā. Te arī rodas plašākas iespējasliterāriem mēģinājumiem, jo ģimnāzijā latviešu valodu un literatūru pasniedz dzejnieks Vilis Plūdonis, kurš savai skolniecei teicis, ka rakstības stila ziņā viņa varot dibināt savu skolu. Gala pārbaudījumos uzrakstītā apcere par krievu dzejnieku Puškinu saņem ekspertu vērtējumu: „Jūs noteikti būsiet rakstniece!” Pēc skolas beigšanas Paula Balode tiešām aizrautīgi pievēršas rakstniecībai: top divas drāmas, tēlojumu virkne, kuri autores iecerēs jau veido pirmo grāmatu. Šajā brīdī rakstniecībā iestājas zināms pārrāvums, jo rodas iespēja studēt Maskavas universitātē.

Vēlāk, jau atskatoties uz savu mūža gājumu, viņa rakstīs, ka „... samērā vēlu sākusi darboties rakstniecībā, bet ļoti agri sapņojusi par to” – pirmsuniversitātes periods tiek pieskaitīts „sapņu periodam”, vēl jo vairāk tāpēc, ka šī perioda darbi aiziet bojā, kad cauri Pļaviņu apkārtnei pa Daugavas krastu virzās frontes līnija Pirmā pasaules kara laikā: „Vēlāk kāds pazīstams kara vīrs pastāstīja pēdējās ziņas par manu bērnības mītni zemes virsū un arī par manu pirmo literāro darbu likteni. Lietainā vēlā rudeņa pēcpusdienā saimnieciskas postažas vidū, starp nobirušām lapām dārzā, vējš dzenājis atsevišķas izkaisītas manuskripta lapas. ... tie noslīka vispārējā sāpju kausā, pavairojot vienīgi apziņu, cik niecīgs šis zaudējums, salīdzinot ar vispārējo tautas traģēdiju.”

Studējot vēsturi un filoloģiju, augas dienas paiet lekcijās, bet vakari bibliotēkās, reizēm arī teātros. Rakstniecībai laika neatliek, taču pati dzīve ik pēc laika Paulai Balodei atgādina viņas īsto aicinājumu. 1914.gadā, vēl būdama studente, viņa ierodas kā lektore Kuldīgā un sev par lielu pārsteigumu ierauga sarīkojuma afišās līdzās savam vārdam vēstīto – „rakstniece”. Pēc studiju beigšanas Paula Balode strādā skolā, piedalās dažādās izglītojošās aktivitātēs kā lektore tautas augstskolā , aizņemtības dēļ pavisam reti rokās paņemot spalvu. Tikai vēlāk Maskavas dzīves periods rod atspoguļojumu autobiogrāfiskajā romānā „Uzlecošā saule”, kas iznāk divās grāmatās 1929.gadā.

1920.gadā Paula Balode atgriežas Latvijā, Pļaviņu pagasta Lejas Sturtos un sāk darboties savu vecāku saimniecībā, cīnoties ar lauku dzīves grūtībām kā lauksaimniece praktiķe, radīdama vienu no Pļaviņu apkārtnes paraugsaimniecībām, ko varam secināt pēc īsām ziņām tā laika perioda avīzēs. Tā 1934.gada septembrī „Zemkopis” stāsta par jau trešo lauksaimniecības sasniegumu izstādi Pļaviņās, ko rīko Augšzemgales sarkanraibo lopu audzētāju biedrība „Sēlija”, kuras darbs izvērsts „plašā teritorijā abos Daugavas krastos”. Līdzās šķirnes lopiem ir arī Mājturības, rūpniecības un lauku ražojumu nodaļa ar 37 dalībnieku stendiem, kur „ievērības cienīgs izstādījums no Pļaviņu Lejas Sturtiem bija Paulinei Balodis ar motto „Ko dod aitkopība Lejas Sturtu saimniecībai". Tanī redzamas skaistas vilnas segas, drānas, dzijas, cimdi, zeķes un kažoku ādas.” Tepat arī lasām, ka starp pirmos godalgu ieguvējiem ir Paula Balodis.

Arī senajam sapnim un rakstnieces aicinājumam, vadot lauku saimniecību, atrodas vieta un laiks – 1927.gadā tiek publicēti pirmie literārie darbi – sadzīves luga „Nomales cilvēki”, komēdija „Lāčgales dižvīri”; vēlāk seko lugas – 1931.gadā„Mauriņu Litas kāzas”(nākošajā gadā tiek iestudēta Rīgas Pārdaugavas teātrī), arī tāda paša sižeta romāns „Daugavas ūdeņi” 1933.gadā; 1935.gadā lugas – „Sapnis par laimi”, „Svētvakara sniegputenis”;1936.gadā – luga „Daugavas kaija” un autobiogrāfiskais „kādas mākslinieces dzīves stāsts” dienasgrāmatas formā „Mākslas ugunīs”; 1938.gadā dzejoļu krājums „Zelta zobens”. 1939.gada nogalē preses izdevumi raksta, ka apgādā „Zelta Grauds” uz Ziemassvētkiem nāks klajā Paulas Balodes monogrāfija – pētījums par Īvandes Kaijas dzīvi un darbiem. Taču tas dažādu apstākļu dēļ nenotiek un līdz lasītājiem nenonāk pats paliekošākais, vērtīgākais, kā uzskata rakstnieks un kultūrvēstures pētnieks Jānis Liepiņš, rakstnieces darbs. Šis manuskripts arī pašlaik glabājas Rakstniecības muzeja krājumā.

No 1930.gada, kad rakstniecei ir jau 42 gadi,Paula Balode pamazām pārceļas uz dzīvi Rīgā, Mežaparkā, Mātera ielā 1, kur ir iegādāta ģimenes māja. Pilsētas dzīves posms pilnībā tiek veltīts rakstniecībai un žurnālistikai, samērā daudz rakstot par literatūru, sieviešu tiesībām un sabiedriskās dzīves lietām.

„Jā, es esmu bijusi nelga un ideāliste, kas nav meklējusi ne atzinības, ne personīgus labumus un neesmu arī liekusies stiprāku priekšā. Mans mīļākais rakstnieks ir Akselis Munte, kas arī ir sekojis vienam mērķim. Un ja es dzīvotu divus mūžus, arī tad es nespētu veikt tos darbus, kas man padomā. Bet es ceru, ka daļu no saviem nodomiem tomēr veikšu un savu neprātīgo sapni dzīvē attaisnošu.” Okupācija liedza īstenoties arī Paulas Balodes nodomiem un mērķiem, dzīvi iegriežot pavisam citā ritējumā. 1944.gadā rakstniece ar dzīvesbiedru emigrē uz Vāciju, kur trimdas izdevumos vēl parādās pa kādai nopublicētai dzejas rindai. Paula Balode mirst 61 gadu vecumā 1949.gada 31.oktobrī Vācijā, Švābu Gmindē (Schwäbisch Gmünd), kur arī apglabāta. Tagad varam teikt, citējot Jāni Liepiņu, kurš raksta, ka Paula Balode stājās viņam ceļā pavisam nejauši, jautājot: „Kāpēc tieku aizmirsta, ja esmu taču Latvijas labā daudz strādājusi?”

Kādā no savām publikācijām (Daugavas Vēstnesis, Nr.130, 1944) viņa rakstīja: „Esam arāju tauta. To varam teikt ar lepni paceltu galvu. Arāju neatlaidība mums iedzimta un saprotamāka, kā daudzām citām tautām, kas iedomātā pārākuma apziņā traucas valdīt par jūrām vai pakļaut sev svešas zemes, lai ar varu uzspiestu savu iekārtu, piesavinātos vājāko bagātības un pašus kalpinātu kā nebrīvus vergus. Arāju psihe ir mūsu nākotnes ķīla. Mēs spējam un gribam strādāt. Nekur citur, kā mūsu pašu rokās dus mūsu spēks un rītdienas ausma. Darbs nekad neiet bojā, jo enerģija nekad nezūd un mūžam nevar zust, to pierāda zinātne, un tas mums katram nesatricināmi jāiegaumē. Visi, kas tveram arkla balstus šā vārda tiešā nozīmē vai spodrinām gara ieročus, lai strādājam no sirds un neskatāmies atpakaļ kā kūtri algādži, kas stundas skaita. Atdosim sevi visu darbam, un mūs pārņems brīnumspēks.

[…]Labais liktenis iet tikai tur, kur viņu aicina, uz kurienisauc. Lai dzīvotu, vispirms mums jātic, ka dzīvosim, ka mums spēka pietiek dzīvi celt. Mūsu lielākais mantojums un bagātība ir mūsu darba spēks un ticība, ka mēs varam zaudēto atgūt un dzīvi tālāk veidot. Mēs gribam dzīvot un mēs dzīvosim! Mēs gribam strādāt un celsim savu dzīvi saulē! Mēs ticam sev un savam darbam!” – labs vēstījums un novēlējums mums, saviem novadniekiem, Latvijas Valsts svētku priekšvakarā.

Raksta sagatavošanā izmantota Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitalizētās periodikas kolekcija: http://www.periodika.lv/

Ineta Grandāne

Pļaviņu novada bibliotēka