Ievads
Baltu tautu mantojums neietvers tikai laikaposmu līdz 1200.gadam, bet arī tuvāk mūsdienām, tomēr no bijušajām aptuveni 1500 baltu tautām, vairs palikušas 2 Baltu tautas. Līdz pagāšā gadsimta 2. Pasaules kara beigām bijām vēl 3, kuras pārdalot pasauli, precīzāk, Eiropu – izzuda Prūsija, kuras pamatiedzīvotāji asimilējās vācu kultūrā, bet zemes teritorijas pārgāja PSRS pārvaldībā, zuda arī valoda – kuru sāka dēvēt par zudušo valodu.
Tā kā esam palikušas vairs tikai 2 Baltu tautas, mums ir jāapzinās, ka mums draud tieši tāds pats liktenis, ko apstiprina Eiropas centieni mūsu sabiedrībā asimilēt visādas citu tautu un rasu pārstāvjus, ko arī ES līdzskrējēji īsteno mūsu sabiedrībā, neklausoties ko saka tauta. Vienkārši aizbildinoties ar ES rekomendācijām, kaut kādu līdzdalību Eiropas valstu problēmu risināšanā – bet aizmirstot, ka mēs esam tik 2,4 miljoni, no kuriem ceturtā daļa ir emigrējusi darba un peļņas iespaidā, un no kuriem aptuveni 20-30% ir nolēmuši vairs neatgriesties, asimilējusies tajās valstīs, kultūrās un bērni vairs latviski nerunā un vecāki pat latvieši – ģimenēs nerunā vairs savā dzimtajā valodā. Ap 30% noteikti atgriezīšoties kaut kad, un atlikušie – svārstās, bet uztur stingras saites ar dzimteni.
Nākamā lielākā problēma – mūsu Valsts sektors – lielākā daļa tomēr nav pamatiedzīvotāju pēcteči, lēmēju vara pieder cittautiešiem vai jaukteņiem, kuriem ir vienaldzīgs pašu Latvijas liktenis, jo visu nosaka – ko es par to dabūšu. Nav runa par tautām vai rasēm vai kādām neiecietībām, bet norāde uz to, ka ja visā pasaulē valdībās tomēr mēģina nospiedošu pārsvaru virzīt pamatiedzīvotājus, tad mums – pilnīgi pretēji vai čomu būšanas, kuras pārsvarā pārstāv kaut kādus interešu grupu veidojumus, kuru galvenā būtība – pēc iespējas vairāk gūt labumus.
Ļoti svarīga problēma, ko veicina – mūsu zemes izpārdošana ārzemniekiem, pilis, muižas, vēsturiskas ēkas – visu pārdod primāri ārzemniekiem, kuriem pat kredīti tiek piešķirti, bet vietējam – latvietim – lai necer. Kā arī zemes dzīles izstrādā citu valstu kompānijas – iegūst ģipsi, naftu, kaut oficiāli sauc par izmēģinajuma urbumiem, bet realitātē iegūst tirgošanai, jūras resursus iztirgo pa vienkārši sakot ņirgāšanās cenu – 5000 $, lai tāds kurš sevi dēvē par latvieti – pārtulkotu savu grāmatu latviski, tik neizdevās notirgot, jo dārgi sanāktu iegūt naftu jūrā un nelielos daudzumos. Pēdējā laikā pat izskan tendence no politiskām partijām – ļaut ārzemniekiem iegūt dabas resursus no mūsu zemes un par to – mums tikai 2% atmestu.
Viena no galvenākajām, ja var teikt – pati nozīmīgākā lieta – mūsu vēstures sagrozīšana un atkal ārzemju kapitāls to visu finansē. Ja vecāka gājuma cilvēki atcerās PSRS laika vēstures mācības – Latvijas vēsturi – neskatoties uz to, ka PSRS slavināja un mūžīgo šķiru cīņu, bija vairāk vēsture pa laikaposmiem aprakstīta, ne precīza, bet tomēr. Paskatoties uz mūsdienām – cittautiešu sarakstītas vēstures grāmatas, cittautiešu sponsorētas un tendenciozas uz to, ka mēs tā šur tur parādāmies pagātnē, tikai nozīmīgos notikumos, tad Ulmaņlaiki un lielā brēka par PSRS laiku – un pārējā tā kā nebūtu bijis. Visur tiek vainoti citi, bet ko paši ir darījuši, lai nebūtu jāsaskata citos vaina, ja paši vien esam pie tā vainīgi, ka veicinājām un pieļāvām pārestības pret sevi. Kur pazudis pašlepnums un pastāvēšana par savām interesēm?
Vai esat aizdomājušies, ka tūkstošiem gadu Baltu tautas bija tās, no kurām baidījās sākot no ģermāņiem, romiešiem, turkiem , persiem līdz Urāliem – rusiem, pat visu varenie vikingi negāja iekarot mūsu zemes, bet aizgāja uz Rietumiem – tagadējo Lielbritāniju, Īriju, tik gadu simtiem karojot nelielos karos, īpaši pusotru tūkstoti gadu atpakaļ – kad Baltus aizspieda līdz Baltijas jūrai. Teiksiet, ka Balti iegāja mūsdienu teritorijā ap 4-6 tūkstoši gadu pirms mūsu ēras, bet kā izskaidros faktus, ka mūsu pašu vēstures arhīvos ir māla trauki, ar rakstuzīmēm, kurus neizliek apskatei, jo to vecums ir ap 45-50 tūkstoši gadu un neiederās vēsturiskos pieņēmumos, vai domājat, ka senais balts nez no kurienes nesa līdzi tik senus priekšmetus un atnācis uz tagadējo Latvijas teritoriju apraka? Vai papētot akmens laikmetu tagadējā mūsu teritorijā nav dīvaini, ka būvējuši ēkas no baļķiem un līdz 2 stāvu augstumam, ka kausējuši dzelzi no purva rūdas, kad pārējā pasaulē visi skraidījuši ar primitīvām rungām, mētājušies ar akmeņiem un dzīvojuši alās. Mums valstiskuma veidojums radās tikai pagājušajā gadsimtā, bet mūsu senči dzīvoja dzimtās, ko varētu piedēvēt nelielām, mikro valstiņām, bet kuras vienmēr bija spējīgas stāties jebkuram karaspēkam, un bija pat ļoti prasmīgi karotāji tuvcīņās – par ko liecina nelielie ieroči un ķermeņa bruņojumi, kas nebija piemēroti distances kaujām un ko neviens nav pētijis sīkāk. Tāpat ļoti minimāli vai vispār ne ko neraksta un nemāca par senlatvju cīņām pret krustnešiem, kaut vai Saules kauju, kur daži desmiti stājās pretī 10 kātīgam krustnešu spēkm un sagrāva pilnībā. Vai kā par Nameju – kurš ne tikai pa Zemgali kāvās, bet vēlākos gados pa leišzemi un Prūsiju, maz min par kuršu uzbrukumu Rīgai. Isi sakot, tiek radīts priekštats par to, ka mēs uzradāmies tik pagāšā gadsimtā.
Apskates objektu problēma – kad meklē, kur aizdoties brīvdienās – īsti nav kur, pāris pilis, pāris vietas, viss ir vai nu komercializēts, privatizēts vai kam pārdots par uzturēšanās atļauām un nožēlojamākais – brūk kopā un ne vienam par to nav daļas. Eksperti un visādi gudrie stāsta par dabu ko tūristi var redzēt, vietas ko apmeklēt – bet patiesībā notiek viesumāju reklamēšana, kur ne ko īpašu arī neredzēs, bet mums tak ir: ūdeņi un vietas pie ūdeņiem, personas- dzīvesvietas, muzejiņi, ielas ar savu neatkātojamo arhitektūru, celtnes, baznīcas, muižas (1570) – normālā stāvoklī labi, ja uz vienas rokas saskaitāmas, pārējās – grausti, pilsētas ar savu pievilcību, viduslaiku pilis – oficiāli gandrīz pusotrs tūkstotis, bet 99% vairs tik vietas nosukumi palikuši vai tik pilskalni aizauguši ar krūmiem, parki – nekopti vai sen privaizēti privāto māju celtniecībai, un šur tur arī ir saglabāti, bet maz ko zina par viņiem, veclaiku skolu ēkas – faktiski nav vairs brīvi apskatāmi, pilis – 5 galvenās un pārēās dīvainai kultūrai pakļautas – jo vairāk sabrukušas, jo uzskata ka nozīmīgāk, tik pēdējos gados ko daļēji atjauno, pa visu Latviju ap 600, daļā tik nosaukums palicis un kalns, bet par senlatviešu kultavietām – dažas pieejamas, pārējās slēptas vai atrodas privātīpašumos un piekļuves nav, svētvietas – simtiem, arī dažas pieejamas, aprakstītie ar zīmēm akmeņi – īsti neatradīs, kur redzēt, alas – daļa ir zināma, bet lielākoties slēpj atrašanās vietas, paranoja uz to, ka kāds var ko nevajag sadarīt, kapuvietas – arī iteresants tūrisma objekts – runa par ļoti senām kapuvietām – viduslaiku un senākas – ap 600 pa visu Latviju, bet ja grib ko tādu apmeklēt – nevar – aizaugušas, mežos ieaugušas un uzzin sabiedrība, kad kāds melnais arheologs parokās, oficiālie - diez ko nemana ka pētītu, pamatos parokas 20-30 cm dziļumā un viss, atrod ko – lielās, ne, un nemeklē tālāk. Visur vajag naudu, naudu, naudu, bet algas par savu amatu saņem. Ja kopainā paskatās – vairāki tūkstoši vietu ko apskatīt, bet kad meklē – informācijas vakums un zināmas tik pāris vietas, kuras ir pamatīgi finansētas un tas vietējiem, bet ja ārzemnieks ierodas – blamāža ne pa jokam – 5 pilis, pāris skatuvietas un viss un otru reiz diez vai brauks, ja nav ko labu redzēt.