Biedrība ''Alisbetas sirds''

Official page

Par mums

Biedrība ir reģistrēta 2012. gada 8. jūnijā ar mērķi sniegt emocionālu, garīgu, praktisku un finansiālu atbalstu vecākiem pēc bērna nāves neatkarīgi no atvases vai pašu vecāku vecuma.

Kad bērns aiziet, visu cerību, sapņu, nākotnes vīziju, mērķu vietā paliek tukšums.

Kad vecāki piedzīvo bērna nāvi, iekšēji mēdz valdīt haoss. Apkārtējā dzīve nestāv uz vietas, ir jāatgriežas darbā, jāmaksā par dzīvesvietu, komunālie maksājumi, iespējams, kredīti. Katrs šo laiku pārdzīvo citādāk- citi ''metas'' iekšā darbos, lai nedomātu par to, kas noticis, citi visam atmet ar roku, neredz vairs dzīvei jēgu, mērķi.. Citi noslēdzas no apkārtējās sabiedrības, iegrimst kādās lietās, kas novirza domas, citi pa dienām darbojās, smaida, bet naktīs raud savos spilvenos.

Latvijā ir viens no augstākajiem bērnu mirstības rādītājiem Eiropā, un, ņemot vērā, ka vecākiem ''bērns'' paliek ''bērns'' jebkurā vecuma posmā, palīdzība ir nepieciešama ļoti daudziem vecākiem un viņu ģimenēm. Bērna zaudējums vecākam ir vienlīdz smags neatkarīgi no zaudētā bērna vecuma.

Katram šis laiks ir citādāks, un ļoti daudz kas viņu garīgajā, emocionālajā, fiziskajā, finansiālajā un sabiedriskajā atlabšanā ir atkarīgs no tuvinieku un apkārtējo atbalsta.

Latvijā par šādu tēmu- bērnu nāve- nav pieņemts runāt- tā ir pārāk drūma, nolemtības pilna. Taču, ņemot vērā šīs tēmas aktualitāti un sabiedrības ievainotību, vairs nevar par to klusēt. No tā cieš vecāki, ģimenes, tuvinieki, darba kolēģi un devēji, jo vecāki, piedzīvojot šāda veida zaudējumu, vairs nespēj atgriezties darbā, smaidīt kā smaidīja līdz tam, būt aktīvi sabiedrības locekļi, ģimenes baidās vēl ieņemt bērniņus un bieži vien izjūk, savstarpējās attiecības ar tuviniekiem pasliktinās. Pēc dažādiem pētījumiem ir noskaidrots, ka aktīvas sēras ilgst vidēji no 12-36 mēnešus. Taču šis sērošanas periods var arī ieilgt, ja vecāks nav spējis pieņemt bērna nāvi, samierināties. Cilvēka individuālais jūtīgums un apstākļi, kas saistīti ar nāves notikumu, tiešā veidā ietekmē viņa sērošanu saistībā ar zaudējumu un aizkavē pielāgošanās procesu situācijai (Attig, 2002). Tas jebkuram indivīdam, ieskaitot vecākus, sagādā ciešanas, pazeminot vai pilnībā izjaucot fizisko un garīgo funkcionēšanu, radot nedrošības, nestabilitātes un dzīves smaguma izjūtas.

Šobrīd vecāku stāsti ir ļoti skumji- slimnīcās, dzemdējot mirušu bērnu, mediķi mēdz būt neiejūtīgi un izteikt vecāku emocionālo stāvokli graujošas frāzes, draugi un tuvinieki bieži novēršas, jo nezin kā palīdzēt un ko teikt, vecāki piedzīvo finanšu krīzes, emocionālās krīzes, depresijas, daudzi dodas dzīvot uz ārvalstīm, ģimenes bieži vien izjūk, jo viens otru nespēj saprast, kopā palikušās ģimenes baidās ieņemt vēl bērniņus..

Lai vecāki pēc atvases zaudējuma spētu ātrāk atlabt, lai ģimenes neizjuktu, ir nepieciešama sabiedrības iesaistīšanās, palīdzības sistēma, kas neatstātu šos vecākus vienus savās bēdās. Tas sevī ietver arī sabiedrības izglītošanos, vecāku atbalsta grupas, psihologu konsultācijas, pašpalīdzības grupas, informācijas izplatīšanu u.tml.

Tādēļ tika dibināta biedrība ‘’Alisbetas sirds’’, lai ar valsts un sabiedrības iesaistīšanos mēs visi kopīgi spētu palīdzēt šiem vecākiem un viņu ģimenēm, un izglītot sabiedrību, lai mūsu vidū nebūtu tik daudz ievainotu cilvēku.