Alekšupīte
Kurš gan nav dzirdējis par Alekšupītes burvību – un Kuldīgu kā „Latvijas Venēciju”! Alekšupīte ir izveidojusi Kuldīgas pilsētas seju un šarmu. Pēc senām latviešu zintnieku stāstiem, tieši Ventas kreisais krasts ir enerģētiski spēcīgs. Un tieši šeit atrodas mazā Alekšupīte! Nevar jau neviens zināt, vai Alekšupīte arī ir saistīta ar enerģiskām lietām, bet paši kuldīdznieki gan, iespējams, saista ar kādām mītiskām lietām, ja jau katru gadu „Dzīrēs Kuldīgā” pilsētas svētkos piedalās ekstrēmā skrējienā jeb Alekšupītes karnevālā, kas ir jautrākais pasākums.
Pajautājiet kuldīdzniekiem- kādas baznīcas viņi Kuldīgā zina? viņi, kā pirmās, nosauks 3 baznīcas – Katrīnas, Sv. Trīssavienības un Sv. Annas baznīcas. Vai zināt kāpēc?
Pēc latviešu līdzības ķīniešu Fen šuj mācībai, uru mūsu pusē sauc dažādi „Ozols - Liepa” vai „Kaķītis un sunītis”. Par enerģētiski spēcīgāko vietu uzskata Ventas kreiso krastu. Kuldīga aizsākās Ventas kreisajā krastā. Seno laiku enerģētiķi pašu labvēlīgāko vietu izmantoja, lai uzceltu Katrīnas baznīcu vietā, kura ir enerģētiski spēcīgāka nekā citas vietas. Otra labvēlīgākā vieta tika atvēlēta Jezusburgas pils celtniecībai.
Varētu teikt: ” Kāds tur brīnums? Baznīcas cēla ūdensceļu tiešā tuvumā, bet kā vēstures piekritējiem zināms- Alekšupīte nekad nav izmantota, kā ūdensceļš! Tātad šeit atkal jāmeklē skaidrojums senajās zinībās par zintniecību, kuras mūsdienu zinātne augstprātīgi dēvē par „mistiku” vai labākajā gadījumā par „bioenerģētiku”.
Remontējot senas baznīcas, zem to pamatiem celtnieki bieži vien atrod zilā māla veidojumus - kurus aiz nezināšanas uzskata par aizsērējušiem drenāžas grāvjiem, jo no šādiem veidojumiem līdz tuvākam tekošajam ūdenim stiepjas kanāls, kurš aizpildīts ar zilajiem māliem.
Šis „zilā māla aplis” kopā ar baznīcas torņa piramīdveidīgo konstrukciju, altāra ģeometriskajiem izmēriem un izvietojumu, kā arī zvanu tornī esošo zvanu , tā izmēru un skaņas logiem, kas atrodas iepretim zvanam, veido vienotu enerģētisko sistēmu un torņa galā esošais krusts kalpo par signāla modulatoru.
Pēc Dionistisko arhitektu slepenās mācības, kuras mantinieki bija baznīcu būvētāji – brīvmūrnieki, vairāk pazīstami kā masoni, visām šīm lietām bija īpaša nozīme. Zinot precīzus altāra izmērus un zelta griezuma proporcijas varēja aprēķināt jeb kuru baznīcas konstrukcijas detaļu, tādas kā durvju ailes platumu un augstumu, krusta izmērus vai torņa augstumu un formu. Citiem vārdiem – baznīcas tika būvētas kā bioenerģētiskie rezonatori, lai izplatītu savu enerģētisko starojumu ap to vietu, kurā tās tika būvētas. Krusts baznīcas smailē iezīmēja it kā enerģētiskās piramīdas virsotni, šāda piramīda būtiski ietekmēja visus procesus savā tiešajā tuvumā. Cik tālu? ... Nu apmēram tik tālu cik varēja dzirdēt baznīcas zvanu skaņas.
Ne jau velti šīm skaņām piedēvēja tik daudz mistisku īpašību. Pārnesot uz mūsdienu tehniskajiem ekvivalentiem baznīca ir bioenerģētisks svārstību kontūrs – modulēta starojuma ģenerators, kurā altāris kalpo par ierosmes ģenerātoru, „drenāžas kanāls” par izstarotāja dipola apakšējo daļu, kura starojumu pa ūdeņiem nesa tālāk uz visu teritorīju kas atradās pa straumi lejup no baznīcas, bet ūdenim, kā mēs zinām ir tendence saglabāt savu enerģētisko struktūru ļoti ilgu laiku un pat kopēt uz blakus esošajiem ūdens slāņiem. Krusts, kā jau teicu ir modulators un vienlaicīgi arī antenas dipola otra izstarojošā puse, taču galvenais starojuma avots bija ... baznīcas zvans. Tāpēc zvanu torņa skaņas logi bija precīzi orientēti pēc debesu pusēm. Efektīvāk izstaro baznīcas, kuru torņiem ir 8 logi. Zvanu liešana arī bija vesela māksla un nepareizi lietus zvanus bija gadījumi, ka nevis pārkausēja, bet pat slīcināja ūdenī, pie kam tikai stāvošā ūdenī, iepriekš aptinot ar salmiem, lai tie ne skaņas neizdvestu pa ceļam līdz ūdenskrātuves dibenam.
Par krustu formām arī ir īpašs stāsts, piemēram uz senajiem katoļu īpašumiem tika likti īpaši krusti ar daudziem „dekoratīviem elementiem”. Mūsdienās šādus krustus nez kāpēc uzskata par savdabīgiem vējrāžiem, taču cik stipram būtu jābūt vējam lai pagrieztu vējrādi ... bez kustīgām detaļām? Drīzāk par šo krustu patieso nozīmi, kaut kādu ieskatu varētu dot skandināvu maģijas mandalām līdzīgās zīmes „galdastari”. Taču šīs maģijas meistari sen ir izmiruši. Pēdējie dzīvoja Holandē un Islandē, arī mūsu senču rotājumi uz pūra lādēm, spreslenīcām un „rakstītām kamanām” varētu dot kaut kādu skaidrojumu, ja.. ja tikai kāds tos prastu izlasīt.
Vai Alekšupīte ir saistīta ar šīm mistiskajām zināšanām, tas mums nav īsti zināms un protams, ka mūsdienu Kuldīgas Masoni vairs neinteresējas par enerģētisko kanālu eksistenci un darbību zem Kuldīgas baznīcām, jo pagājuši ir tik daudzi gadu simteņi, ka tas vairs nav aktuāls jautājums.
Informāciju sagatavoja Māris Pelēkais.
Pajautājiet kuldīdzniekiem- kādas baznīcas viņi Kuldīgā zina? viņi, kā pirmās, nosauks 3 baznīcas – Katrīnas, Sv. Trīssavienības un Sv. Annas baznīcas. Vai zināt kāpēc?
Pēc latviešu līdzības ķīniešu Fen šuj mācībai, uru mūsu pusē sauc dažādi „Ozols - Liepa” vai „Kaķītis un sunītis”. Par enerģētiski spēcīgāko vietu uzskata Ventas kreiso krastu. Kuldīga aizsākās Ventas kreisajā krastā. Seno laiku enerģētiķi pašu labvēlīgāko vietu izmantoja, lai uzceltu Katrīnas baznīcu vietā, kura ir enerģētiski spēcīgāka nekā citas vietas. Otra labvēlīgākā vieta tika atvēlēta Jezusburgas pils celtniecībai.
Varētu teikt: ” Kāds tur brīnums? Baznīcas cēla ūdensceļu tiešā tuvumā, bet kā vēstures piekritējiem zināms- Alekšupīte nekad nav izmantota, kā ūdensceļš! Tātad šeit atkal jāmeklē skaidrojums senajās zinībās par zintniecību, kuras mūsdienu zinātne augstprātīgi dēvē par „mistiku” vai labākajā gadījumā par „bioenerģētiku”.
Remontējot senas baznīcas, zem to pamatiem celtnieki bieži vien atrod zilā māla veidojumus - kurus aiz nezināšanas uzskata par aizsērējušiem drenāžas grāvjiem, jo no šādiem veidojumiem līdz tuvākam tekošajam ūdenim stiepjas kanāls, kurš aizpildīts ar zilajiem māliem.
Šis „zilā māla aplis” kopā ar baznīcas torņa piramīdveidīgo konstrukciju, altāra ģeometriskajiem izmēriem un izvietojumu, kā arī zvanu tornī esošo zvanu , tā izmēru un skaņas logiem, kas atrodas iepretim zvanam, veido vienotu enerģētisko sistēmu un torņa galā esošais krusts kalpo par signāla modulatoru.
Pēc Dionistisko arhitektu slepenās mācības, kuras mantinieki bija baznīcu būvētāji – brīvmūrnieki, vairāk pazīstami kā masoni, visām šīm lietām bija īpaša nozīme. Zinot precīzus altāra izmērus un zelta griezuma proporcijas varēja aprēķināt jeb kuru baznīcas konstrukcijas detaļu, tādas kā durvju ailes platumu un augstumu, krusta izmērus vai torņa augstumu un formu. Citiem vārdiem – baznīcas tika būvētas kā bioenerģētiskie rezonatori, lai izplatītu savu enerģētisko starojumu ap to vietu, kurā tās tika būvētas. Krusts baznīcas smailē iezīmēja it kā enerģētiskās piramīdas virsotni, šāda piramīda būtiski ietekmēja visus procesus savā tiešajā tuvumā. Cik tālu? ... Nu apmēram tik tālu cik varēja dzirdēt baznīcas zvanu skaņas.
Ne jau velti šīm skaņām piedēvēja tik daudz mistisku īpašību. Pārnesot uz mūsdienu tehniskajiem ekvivalentiem baznīca ir bioenerģētisks svārstību kontūrs – modulēta starojuma ģenerators, kurā altāris kalpo par ierosmes ģenerātoru, „drenāžas kanāls” par izstarotāja dipola apakšējo daļu, kura starojumu pa ūdeņiem nesa tālāk uz visu teritorīju kas atradās pa straumi lejup no baznīcas, bet ūdenim, kā mēs zinām ir tendence saglabāt savu enerģētisko struktūru ļoti ilgu laiku un pat kopēt uz blakus esošajiem ūdens slāņiem. Krusts, kā jau teicu ir modulators un vienlaicīgi arī antenas dipola otra izstarojošā puse, taču galvenais starojuma avots bija ... baznīcas zvans. Tāpēc zvanu torņa skaņas logi bija precīzi orientēti pēc debesu pusēm. Efektīvāk izstaro baznīcas, kuru torņiem ir 8 logi. Zvanu liešana arī bija vesela māksla un nepareizi lietus zvanus bija gadījumi, ka nevis pārkausēja, bet pat slīcināja ūdenī, pie kam tikai stāvošā ūdenī, iepriekš aptinot ar salmiem, lai tie ne skaņas neizdvestu pa ceļam līdz ūdenskrātuves dibenam.
Par krustu formām arī ir īpašs stāsts, piemēram uz senajiem katoļu īpašumiem tika likti īpaši krusti ar daudziem „dekoratīviem elementiem”. Mūsdienās šādus krustus nez kāpēc uzskata par savdabīgiem vējrāžiem, taču cik stipram būtu jābūt vējam lai pagrieztu vējrādi ... bez kustīgām detaļām? Drīzāk par šo krustu patieso nozīmi, kaut kādu ieskatu varētu dot skandināvu maģijas mandalām līdzīgās zīmes „galdastari”. Taču šīs maģijas meistari sen ir izmiruši. Pēdējie dzīvoja Holandē un Islandē, arī mūsu senču rotājumi uz pūra lādēm, spreslenīcām un „rakstītām kamanām” varētu dot kaut kādu skaidrojumu, ja.. ja tikai kāds tos prastu izlasīt.
Vai Alekšupīte ir saistīta ar šīm mistiskajām zināšanām, tas mums nav īsti zināms un protams, ka mūsdienu Kuldīgas Masoni vairs neinteresējas par enerģētisko kanālu eksistenci un darbību zem Kuldīgas baznīcām, jo pagājuši ir tik daudzi gadu simteņi, ka tas vairs nav aktuāls jautājums.
Informāciju sagatavoja Māris Pelēkais.