Liecības
Ieva - "nē" skumjām un depresijai.
Ieva jau kopš pusaudžu gadiem bija domājusi par dzīves jēgu un cilvēka mērķi virs zemes. Viņa meklēja atbildes un piepildījumu grāmatu lasīšanā, īpaši aizraujoties ar ezotēriku, psiholoģiju, astroloģiju un citām garīgām tēmām. Tā kā tur viņa neatrada atbildes uz saviem jautājumiem, Ieva sāka ieslīgt skumjās par dzīves bezjēdzību. Viss beidzās ar to, ka viņai tika uzstādīta diagnoze – depresija un izrakstīti medikamenti. Tad meitene aizdomājās par Dievu un sāka lūgt Viņa palīdzību. Neilgi pēc tam viņa nokļuva draudzes “Kristus Pasaulei” pasākumā un, pamazām iepazīstot Dievu, ieguva brīvību no depresijas, kā arī atbildes uz saviem jautājumiem.
“Par dzīves jēgu vairāk sāku domāt tad, kad biju piedzīvojusi atstumšanu no klasesbiedru puses un tā dēļ sāku norobežoties no cilvēkiem. Pamatskolā mani visu laiku “apcēla” un sauca par gudrīti, jo nēsāju brilles, biju klusa, kautrīga, un man bija labas atzīmes. Es dzīvoju divatā ar mammu, kas lielāko daļu laika pavadīja darbā. Nepieņemta un mammas uzmanību nesaņēmusi, es sāku noslēgties sevī un nespēju uzticēties cilvēkiem, jo domāju, ka viņi grib mani tikai sāpināt. Kad pārcēlāmies uz dzīvi Rīgā, cerēju, ka kaut kas manā dzīvē mainīsies, taču tā nebija. Arī šeit tiku apsmieta un nepieņemta, jo nespēju iejusties jaunajā kolektīvā. Tā arvien vairāk laika pavadīju vienatnē, lasot dažādas grāmatas un domājot. Gribēju saprast, kāda ir manas dzīves jēga un kāpēc es vispār esmu šeit, virs zemes. Domāju – jo vairāk es uzzināšu, jo laimīgāka kļūšu, un varēšu labāk izprast dzīvi. Tā es sāku interesēties par ezotēriku, filozofiju, melno maģiju un pat devos apmeklēt dziedniekus, ekstrasensus un zīlniekus. Taču pēc tam kļuvu arvien nomāktāka, nelaimīgāka un sāku vēl vairāk izvairīties no cilvēkiem, jo man viņi nepatika.
Es augu ģimenē, kurā ļoti augstu tika vērtēta tieši izglītība un karjera. Uzsāku studijas augstskolā, cerot, ka izglītība dos man prieku un dzīves jēgu. Ieguvu bakalaura grādu vēsturē un filozofijā. Pēc tam nolēmu, ka vēlos mācīties interjera dizainu. Šīs studijas man ļoti patika, taču lielā slodze un domas par nākotni radīja stresu un sāku ļoti satraukties, vai man izdosies visu paveikt. Jutu lielu spiedienu no apkārtējo cilvēku puses, ka jāizveido lieliska karjera, ģimene un jāpelna nauda. Papildus nomāktībai un depresīvajām domām man sākās sirdsklauves un nespēks. Iziešana ārpus mājām sagādāja lielas mokas un šķita, ka cilvēku sabiedrība man atņem enerģiju. Es varēju stundām ilgi viena gulēt gultā, skatīties griestos un raudāt. Redzot, cik sliktā stāvoklī esmu, mamma mani aizveda pie psihoterapeita. Viņš uzdeva man daudzus jautājumus un beigās vienaldzīgi paziņoja, ka man ir depresija un jālieto antidepresanti. Šo medikamentu ietekmē es kļuvu ļoti apātiska un vienaldzīga. Nejutu ne skumjas, ne prieku. Jutos kā narkomāns, kas ir atkarīgs no zālēm. Ar prātu sapratu, ka man būtu jājūtas slikti, taču nekas manī neizraisīja emocijas – ne labas, ne sliktas. Nolēmu, ka šos medikamentus nelietošu, jo labāk just sāpes un skumjas, nekā pilnībā neko. Apmeklēju ārstu un nodevu asins analīzes, taču tās bija ideālas. Sapratu, ka problēma ir manā dvēselē, nevis fiziskajā ķermenī.
Atcerējos kādu gadījumu, kad pie mums mājās bija ieradies mammas uzaicināts mācītājs, kas ar mums mīļi sarunājas un aizlūdza. Pēc šī mācītāja apmeklējuma manī uz kādu brīdi bija liels miers un pats mācītājs šķita ļoti jauks un mīlošs cilvēks. Tas man lika domāt, ka Dievs var palīdzēt un sniegt mieru, tāpēc sāku lūgt Viņa palīdzību. Atceros, ka vakarā pēc sarunas ar mācītāju skatījos debesīs un teicu Dievam, ka esmu gatava pieņemt Viņa risinājumu savai dzīvei. Pēc neilga laika draugiem.lv portālā saņēmu vēstuli no kādas skolasbiedrenes, kura mani uzaicināja uz pasākumu. Nolēmu, ka ir laiks saņemties, mainīt kaut ko dzīvē un, lai cik arī grūti tas būtu, iziet cilvēku sabiedrībā. Ierodoties šajā pasākumā, sajutu patīkamu gaisotni. Meitenes bija ļoti jaukas un mīļas, visas kopā smējās un priecājās. Pēc tam viņas dalījās stāstos par to, kā Dievs ir izmainījis viņu dzīvi un atbildējis uz lūgšanām. Kad pasākuma beigās man piedāvāja atnākt uz mājas grupiņu, es piekritu. Cerēju, ka šeit Dievs man palīdzēs tāpat kā viņām.
Mājas grupiņā es pieņēmu Jēzu Kristu par savu Kungu un Glābēju. Pēc tam pirmo reizi pēc ļoti ilga laika jutos priecīga un miera pilna. Sāku pati lasīt Bībeli un lūgt Dievu. Mācījos draudzes Bībeles skolā un mājas grupas vadītājai uzdevu daudz jautājumu. Izpratne par Bībelē rakstīto pamazām sakārtoja manu prātu – es ieguvu pārliecību par Dieva mīlestību un mieru, ka ar mani viss būs kārtībā. Uzzināju, ka Dievs mani ir radījis ar mērķi būt mīlestības pilnās attiecībās un ka Viņš apsola svētīt katru manu dzīves jomu. Biju priecīga, ka beidzot redzu jēgu savai dzīvei. Kad atnācu uz pirmo draudzes “Kristus Pasaulei” dievkalpojumu, mani ļoti uzrunāja tur sludinātais – beidzot kāds runā patiesību un sauc lietas īstajos vārdos. Dievs izmainīja manas domas par cilvēkiem un man viņi sāka iepatikties, jo, saņemot mīlestību, arī es spēju dot to citiem. Pēc laika aizbraucu arī uz draudzes semināru inkaunteru. Šeit kalpotāji aizlūdza par mani, lai es saņemtu pilnīgu brīvību no depresijas, es pēc tam jutos lieliski un zināju, ka skumjām manī vairs nav vietas. Tagad zinu, ka dvēseles un gara dziedināšanu var iegūt tikai ar Dieva palīdzību – lūdzot, lasot Bībeli un apmeklējot draudzi un mājas grupiņu. Bībelē vēstulē efeziešiem 6. nodaļā, 12. pantā ir teikts – “Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā.” Tā tiešām ir patiesība!
Es vairs nepavadu laiku vienatnē, domājot depresīvas domas un raudot. Manai dzīvei tagad ir jēga un nozīme. Vislielākās gudrības un zināšanas es iegūstu Bībelē. Arī sirdsklauves, nogurums un nespēks ir pazudis, un man nav jālieto nekādi medikamenti. Es priecājos par iespēju satikties ar cilvēkiem. Esmu ļoti pateicīga Dievam, kas uzklausīja manas lūgšanas un atveda mani uz vietu, kur cilvēki pazīst Dievu un palīdz arī man Viņu iepazīt. Tagad es pati vadu savu mājas grupiņu, atbalstot cilvēkus un lūdzot par viņiem. Man patīk kalpot Dievam, mīlēt cilvēkus un rūpēties par viņiem. Esmu iemīlējusies Dievā un Viņa vārdā – Bībelē. Novēlu ikvienam nepadoties pat vissmagākajās situācijās un saukt uz Dievu, kurš noteikti atbildēs, jo Viņam nekas nav neiespējams!” tā ar pārliecību saka Ieva.
Ievas Našenieces liecību pierakstīja Laura Gruševa
Martas liecība - Es vairs „nepeldu pa straumi”
Pēc 9. klases uzsāku mācības Rīgā, kas tajā laikā manās acīs bija lielā iespēju zeme. Dzīvojot kopmītnēs, iepazinos ar vairākām meitenēm, kuras stāstīja par aizraujošām izklaidēm Vecrīgā – ilgi nebija jāgaida, līdz arī es devos viņām līdzi. Jaunā pieredze mani tik ļoti aizrāva, ka sāku ballēties aizvien vairāk, kam, protams, sekoja arī alkohols, cigaretes un attiecības ar daudziem puišiem. Lai arī tolaik biju attiecībās, paralēli tām satikos ar vairākiem puišiem, kas nereti bija daudz vecāki par mani. Kad šīs attiecības tika izbeigtas, es aizvien vairāk centos iegūt puišu uzmanību, ļoti „pucējoties” un piedomājot pie sava ārējā izskata. Lai arī kārotie uzmanības apliecinājumi tika saņemti, ar laiku es sapratu, ka tas mani nemaz neiepriecina un neliek justies patiesi laimīgai. Ar laiku jaunais dzīvesveids mani bija ļoti nogurdinājis, un es sāku justies aizvien sliktāk. Pēc ballītēm un kārtējām īslaicīgajām attiecībām jutos netīra un pretīga.
Jau agrā bērnībā mamma manī bija ielikusi uzskatu, ka visi labie cilvēki automātiski pēc nāves nonāk debesīs, bet ļaunie – ellē, un ka katrs savas dzīves laikā saņem pēc nopelniem. Es sevi, protams, pieskaitīju „labo cilvēku” pulkam, tādēļ ticēju, ka ar mani jānotiek tikai labām lietām. Redzot, ka tā nebūt nav, jutos vīlusies, un manī sākās dažādas pārdomas par to, kas cilvēkam jādara, lai būtu patiesi laimīgs un pasargāts. Cerētā piepildījuma un laimes vietā manī bija parādījušās dažādas bailes un nedrošības sajūta. Redzot, ka pat labi cilvēki slimo un mirst, arī es sāku baidīties par savu veselību un dzīvību. Katrā situācijā es spēju saredzēt tikai to ļaunāko – mans prāts bija pārņemts ar negatīvām domām. Nereti baiļu dēļ biju izmisumā un raudāju, nezinot, kur meklēt risinājumu tam, kā jūtos. Vēloties sakārtot savu iekšējo pasauli un iegūt mieru, meklēju dažādas iespējas, līdz iepazinos ar kādu sievieti, kas nodarbojās ar ezotēriku un teica, ka varot man palīdzēt. Pieņemot viņas mācību, katru dienu pavadīju laiku, sarunājoties ar visumu – pateicos par to, kas man dots, izstāstīju savas problēmas un centos sev iestāstīt, ka „visums visu sakārtos”. Mani mācīja, ka Dievs ir visā – kokos, akmeņos, saulē un tamlīdzīgi. Sāku meditēt, kā arī klausīties un skaitīt mantras, taču efektu jutu tikai uz īsu mirkli, to darot. Atgriežoties ikdienas dzīvē, nemiers un satraukums mani pārņēma ar aizvien jaunu spēku. Neilgi pēc tam parādījās iespēja apmeklēt jogas nodarbības, kurās mācīja par enerģiju spēku. Sāku to pielietot savā dzīvē, tomēr arī tas man nepalīdzēja, un es jutos vēl nomāktāka. Es aizvien vairāk sāku domāt par to, kādēļ un kā dzīvoju, tāpēc atbildes meklēju it visur. Sāku lasīt dzeju, dažādas atziņas un gudrības, taču tas viss mudināja turpināt dzīvot tā, kā to darīju līdz šim – baudīt dzīvi un nedomāt par sekām. To pašu teica arī draugi: „Dzīvo katru dienu kā pēdējo, ballējies, izbaudi visu, ko vari, un neiespringsti!” Visa dzirdētā iespaidota, nolēmu turpmāk vairs neuztraukties un nedomāt par to, kā kaut ko mainīt, bet vienkārši dzīvot, peldot pa straumi.”
Kādā vakarā, pirms došanās uz kārtējo ballīti, Marta pavisam nejauši uzrakstīja kādai meitenei no draudzes „Kristus Pasaulei”, nemaz nezinot, cik lielas pārmaiņas tas nesīs viņas dzīvē. Abas meitenes turpināja saraksti, līdz Marta uzzināja par vienīgo un patieso veidu, kā iegūt sirdsmieru un ilgi gaidīto piepildījumu.
„Sarakstoties ar šo meiteni, biju pārsteigta, – lai arī mūsu intereses un dzīvesveids krasi atšķiras, mums izveidojās ļoti labs kontakts. Drīz vien es tiku uzaicināta uz satikšanos un mājas grupiņu, kurā es jutu patiesu draudzību un mīlestību. Biju pārsteigta par to, cik ļoti man palīdz un par mani rūpējas. Es tiku iedrošināta lasīt Bībeli, kā arī apmeklēt dievkalpojumus. Klausoties mācītāja svētrunas, es uzzināju par Jēzu Kristu un to, ko Viņš ir izdarījis mūsu labā. Dzirdētais mani ļoti uzrunāja, un es arī vēlējos savu dzīvi uzticēt Dievam, izmainot to pēc Viņa prāta. Saprotot, ka Dievs ir Persona, nevis viss, ko redzu sev apkārt, ik dienas sāku veidot personīgas attiecības ar Dievu, pavadot laiku lūgšanā un Bībeles lasīšanā. Ievēroju, ka manā sirdī ienāk mīlestība, prieks un miers, bet mokošās bailes un nedrošības sajūta strauji atkāpās, līdz izzuda pavisam. Sāka mainīties arī mana domāšana un uzskati, un es sapratu, ka Dievs ir laimīgas un harmoniskas dzīves pamatā. Man vairs nav vajadzības pēc ballītēm, īslaicīgām attiecībām vai ārēja spožuma, jo zinu, ka vienīgais piepildījuma avots ir attiecības ar Jēzu Kristu un dzīve mīlestībā uz Dievu un cilvēkiem. Draudzē esmu ieguvusi brīnišķīgus draugus, kuri mani iedvesmo un ar kuriem kopā lieliski varu pavadīt laiku. Esmu ļoti pārsteigta, jo redzu, ka Dievs patiešām maina un sakārto visas dzīves jomas, rūpējoties par to, kas man nepieciešams. Es vairs nebaidos, jo paļaujos uz to, ka Dievs vienmēr ir blakus un pasargā mani no visa ļaunā. Esmu pieņēmusi lēmumu pilnībā nodoties Dievam, vienmēr apmeklēt dievkalpojumus un mājas grupiņas, nekad neizlaist savu lūgšanu laiku un stāstīt citiem par Dieva mīlestību, jo es esmu neaprakstāmi laimīga, ka pēc tik ilga maldīšanās posma beidzot esmu ieguvusi jēgu savai dzīvei. Nav lielāka piepildījuma par Jēzu Kristu!
Es ikvienam cilvēkam novēlu netērēt savu laiku un neizniekot dzīvi, meklējot piepildījumu ārpus Dieva, jo tur to nav iespējams atrast. Jēzus nomira pie krusta, lai tu varētu dzīvot Dieva tuvumā un mīlestībā, iemantojot patiesu brīvību, laimi un mieru, tādēļ nešaubies, tici, ka Dievam ir perfekts plāns tavai dzīvei, meklē Viņu un baudi tās svētības, kuras Dievs tev ir paredzējis! Viņš ir labs!
Vitālija Žaglova liecība - Nervus nomierinu, lūdzot Dievu, nevis smēķējot!
Manā ģimenē smēķēja gandrīz visi, tētis, mamma, abas māsas, izņēmums biju tikai es. Neskatoties uz apkārtējo negatīvo piemēru, biju spējis apvaldīt savu zinātkāri un nepamēģinājis uzpīpēt jau bērnībā. Vecmamma mani vienmēr slavēja un pārējiem lika par paraugu. Jutos bezgala lepns un mana pašapziņa auga aizvien lielāka. Tas nostiprināja manu pārliecību, ka nevēlos smēķēt un to nespēja mainīt nekādi apstākļi. Es nepadevos savu vienaudžu ietekmei un “tusiņos” nereti biju vienīgais nesmēķētājs, tāpat vēlāk arī armijas rindās. Tā tas turpinājās līdz pat divdesmit piecu gadu vecumam un varētu domāt, ka šis kārdinājums manā ceļā vairs nestāsies, taču tā nenotika.
Kārtējo reizi, esot kopā ar saviem draugiem, sākām diskutēt par cigaretēm un to lietderību. Mani paziņas aizstāvēja viedokli, ka smēķēšana ārēji izskatās ļoti skaisti un kādā nesaprotamā veidā tas mani uzrunāja. Vēlējos paskatīties, kā būtu, ja es smēķētu. Un tiešām varēju piekrist draugiem, ka no malas ar cigareti izskatos labi. Par draudošo atkarību no cigaretēm es vispār nedomāju, biju pārliecināts, ka esmu stipra personība un mani tas neskar. Uzskatīju, ka esmu pilnīgi brīvs, kad vēlos varu uzsmēķēt un kad nevēlos – atturēties. Šādā veidā blēņojos un mānīju sevi kādus trīs četrus mēnešus, līdz vienā brīdī sapratu, ka bez cigaretes nevaru vairs iztikt. Tas bija šoks. Vārdos nemaz nespēju izteikt, cik lielu vilšanos savos spēkos piedzīvoju. Brīvība, ar ko vienmēr tik ļoti lepojos, nu bija pazaudēta.
Sava lepnuma un iedomības dēļ biju iekritis atkarības slazdos. Cigaretes aizvien vairāk ienāca manā ikdienā un kļuva par neatņemamu tās sastāvdaļu. Drīz vien dienā izsmēķēju nepilnu paciņu un turpmāk, tērējot naudu, vienmēr piedomāju, lai pietiktu cigarešu iegādei. Ja tomēr finanses pietrūka, mēdzu aizņemties, kas man šķita ļoti pazemojoši, bet es neko nevarēju izdarīt, jo nepīpēt nespēju. Vairākas reizes saviem spēkiem mēģināju atbrīvoties no šī netikuma, taču tieksme pēc cigaretēm varēja parādīties pat pēc vairākiem mēnešiem. Pietika nonākt kādā stresa situācijā, kad vēlme uzpīpēt atgriezās, kuru pārvarēt bija ļoti grūti. Protams pienāca brīdis, kad spriedzi neizturēju un atkal atsāku smēķēt. Brīvību ieguvu pavisam negaidītā veidā.
Manā dzīvē pienāca ļoti smagu pārdzīvojumu laiks. Neskatoties uz to, ka iepriekš biju neticīgs un pat skeptisks pret garīgām lietām, pateicoties nepatikšanām, es vēlējos meklēt Dievu, jo sapratu, ka tikai Viņš var man palīdzēt. Šī iemesla dēļ devos uz baznīcu, kur kādu laiku atpakaļ biju kopā ar savu bērnu nokristījies. Taču jau pēc diviem apmeklējumiem bija skaidrs, ka neesmu atradis meklēto. Vienu dienu, pavadot laiku sociālajos portālos, mani uzrunāja kāda sieviete, kura, uzzinot par maniem pārdzīvojumiem, ieteica atbraukt uz draudzi “Kristus Pasaulei”. Ierodoties biju nedaudz pārsteigts, ka nav tradicionālās ēkas un mūzikas, taču šeit es piedzīvoju patiesu Dieva klātbūtni. Tas bija kaut kas neaprakstāms un spēcīgs! Jau tajā pašā dienā es pieņēmu Jēzu kā savu Glābēju un piedzīvoju tūlītējas izmaiņas. Parādījās pārliecība, ka Jēzus ir blakus, Viņš vēro mani un katru manu darbību. Bija skaidrs, ka dzīvot kā līdz šim es vairs nevēlos un nolēmu attiekties no visa, kas nav Dieva griba, to starp arī no cigaretēm.
Pēc šī dievkalpojuma man nebija ne mazākās vēlēšanās uzsmēķēt, es jutos pilnīgi brīvs no šīs atkarības. Tas bija kaut kas neaptverams un vārdos grūti aprakstāms. Salīdzinājumā ar iepriekšējām reizēm, kad centos atmest smēķēšanu saviem spēkiem, man vispār nebija jāmokās ar vēlmi pēc cigaretēm. Nebija ierastās cīņas vai centienu sevi ierobežot. Atgriežoties mājās, neizsmēķēto pāri palikušo paciņu es kādam vienkārši atdevu bez mazākās nožēlas. Kopš pirmā draudzes apmeklējuma cigaretes ir pazudušas no manas ikdienas pavisam. Tagad vairs netērēju naudu šim kaitīgajam ieradumam un manā dzīvē nebūs pazemojošo situāciju, kad jāaizņemas, lai nopirktu kārtējo paciņu. Cigarešu dūmu smaka man ir kļuvusi nepatīkama. Pat stresa situācijās prātā neienāk doma, ka es varētu uzpīpēt. Ja satraucos, savus nervus nomierinu, lūdzot Dievu. Viņš palīdz labāk nekā nervozā smēķēšana.
Visus, kas cīnās ar šo netikumu, vēlos iedrošināt meklēt palīdzību Jēzū Kristū. Viņš spēj cilvēku darīt patiešām brīvu arī pēc ilgiem atkarības gadiem. Dievam nekas nav neiespējams!”
Sarmītes liecība - "Man beidzot ir mērķi un manai nākotnei ir perspektīva!"
Daudzus gadus Sarmīte mocījās depresijā un mazvērtības apziņā. Sieviete neatrada izeju no tām ne attiecībās un izklaidē, ne arī okultismā un reliģijā. Kad pēc ilgiem pārdzīvojumiem un meklējumiem viņa nonāca draudzē “Kristus Pasaulei” Ogrē un atdeva savu dzīvi Dievam, drīz vien Sarmīte ievēroja, ka gadiem ilgusī grūtsirdība un apātija ir beigusies!
Par to, kā viņa atbrīvojās no depresijas, Sarmīte stāsta: “Ģimenē bijām trīs bērni, mamma mani mīlēja, taču viņai nebija pārāk daudz laika, ko veltīt mums, jo bija smagi jāstrādā, lai uzturētu ģimeni. Tā augām savā nodabā. Savukārt tēvs bija ļoti bargs, par mazāko pārkāpumu allaž sekoja rāšanās un pēriens. Viņš vienmēr lika justies man par kaut ko vainīgai. Neatceros, ka bērnībā viņš mani būtu mani paņēmis klēpī un samīļojis. Tā es augu, sevī ierāvusies, allaž izjūtot uzmanības trūkumu un atstumtību. Skolā manas drēbes vienmēr bija sliktākas, nekā pārējiem klases biedriem. Staigāju salāpītās zeķubiksēs, un ārējā izskata dēļ jutos vienkārši drausmīgi. Pusaudzes gados mazvērtības un atstumtības sajūta pārauga depresijā.
Biju apātiska, mani nekas neinteresēja un nepiesaistīja. Varēju gulšņāt dienām ilgi, nespējot atrast sev nodarbošanos. Jutos nolemta, bez nākotnes un perspektīvas, nebija ne plānu, ne mērķu. Vienmēr bija slikts garastāvoklis un allaž likās, ka tieši mani visi atstumj un atgrūž. Savā prātā pārcilāju un analizēju negatīvus notikumus no savas pagātnes. Bieži vien gulēju un raudāju visu dienu, gaužoties un meklējot vainīgos savās problēmās.
Kad man bija 19 gadi, nomira mamma. Tas bija liels trieciens, jo tieši tad visvairāk vajadzēja padomu un atbalstu. Sākās meklējumu laiks manā dzīvē. Lai pierādītu sev un citiem, ka neesmu sliktāka par pārējiem, sāku iesaistīties kompānijās, veidoju gadījuma attiecības ar puišiem, lietoju alkoholu. Drīz vien kļuvu atkarīga no šāda dzīves veida. Centos kliedēt vientulības un mazvērtības sajūtu sevī, taču arvien jutos nemīlēta un nevienam nevajadzīga. Drūmās domas pārņēma mani ar jaunu sparu.
Pēc kāda laika es apprecējos, taču ģimenes dzīve bija neizdevusies, jo vīrs mājās sita un ņirgājās par mani. Tieši ģimenē depresija izpaudās jo īpaši spilgti. Nevēlējos uzkavēties mājās, tāpēc reizēm pat divas diennaktis paliku citur. Vīrs ļoti bieži bija bez darba un man nācās daudz strādāt, lai uzturētu ģimeni. Depresijai un apātijai pievienojās arī ārkārtīgi liels nogurums. Nebija nekādu interešu, tikai dvēseles sāpes un nolemtība. Domāju, ka visa dzīve jau ir beigusies, vēl jaunai esot. Tas laikam bija man pat uz sejas rakstīts. Kolēģi mani bija iesaukuši par zombiju, jo ievēroja, ka darbā esmu kā dzīvs mironis, bez prieka un cerības nākotnei.
Pēc septiņu gadu ilgām mocībām kopdzīvē es izšķīros, taču tūlīt nāca nākamais trieciens – smaga slimība. Man atklāja audzēju trešajā stadijā. Ārstēšanās kurss bija ļoti smags un slimības laikā mani pārņēma visdrūmākās domas. Gatavojoties operācijai, nepameta sajūta, ka tā būs pēdējā diena manā mūžā.
Vecmāmiņa bija ticīga, allaž lasīja Bībeli un lūdza par mani Dievu. Zināju, ka pastāv kaut kāds augstāks spēks, kas man var palīdzēt, taču meklēju nepareizajā virzienā. Savā izmisumā es pievērsos gan okultismam, gan burvestībām. Cerēju rast dziedināšanu un risinājumu savai veselībai un garīgajām problēmām. Gāju arī baznīcā, liku sveces pie svētbildēm un dzēru litriem svētītā ūdens, taču visas šīs aktivitātes neko nepalīdzēja, lai manu stāvokli uzlabotu. Caur ārstēšanās kūrēm gan atguvu veselību un ārsti apliecināja, ka manā organismā ļaundabīgo šūnu vairs nav, taču garīgi jutos briesmīgi. Visu laiku mocīja bailes, ka audzējs kuru katru brīdi var atkārtoties. Man nebija neviena, kas pamācītu, kā pa īstam iepazīt Dievu!
Kad biju vīlusies svētbildēs un dziedniekos, kādā brīdī es sapratu, ka nevis abstrakts augstāks spēks man var palīdzēt, bet gan tikai Dievs, dzīva un reāla Persona! Portālā draugiem.lv kāda sieviete aicināja uz draudzi “Kristus Pasaulei”. Sāku skatīties dievkalpojumu ierakstus un tie mani ļoti uzrunāja. Visu laiku bija doma, ka jāaiziet uz šo draudzi, tomēr allaž kaut kā atliku, un tā es vilcinājos diezgan ilgi.
Pirms nepilna gada bija “Kristus Pasaulei” dievkalpojums Ogrē. Nolēmu, ka man tur jābūt, lai vai kas. Tieši šajā dievkalpojumā es pieņēmu Jēzu kā savu Kungu un Glābēju. Sākot regulāri apmeklēt dievkalpojumus un mājas grupiņas sapulces, radās ticība, ka mana dzīve mainīsies un ka esmu pareizajā vietā. Visu laiku lūdzu: “Dievs, paņem no manis prom šo bezcerību!” Pēc tam aizbraucu uz draudzes semināru inkaunteru, kur par mani lūdza kalpotāji. Arī mājas grupiņā iestājās par šo problēmu.
Sāku pati regulāri lasīt Bībeli un lūgt Dievu vakaros un no rīta. Savās lūgšanās pateicos un slavēju, ka Viņš mani ir darījis brīvu no depresijas! Cīnījos ar drūmajām domām un centos domāt pozitīvi, tā, kā to māca Dieva vārds. Piedzīvoju lielas izmaiņas savā domāšanā un attieksmē pret dzīvi, kas ļoti pēkšņi un negaidīti deva brīvību no depresijas.
Meklēju iespēju nopelnīt, taču vēl māca šaubas – kā gan es varēšu strādāt papildus darbu, ja man jau tā nebija spēka paveikt līdzšinējo? Mājas grupiņā lūdzām par šo vajadzību. Tajā pašā vakarā piepeši skaidri redzēju un sapratu, ko es gribu darīt! Dievs man atgādināja – es taču esmu šuvēja, man ir amats un ar to es varu nopelnīt. Bija pazudusi apātija un manī pamodās vēlme darboties! Pirmo reizi pēc daudziem gadiem parādījās konkrēta vīzija un rīcības plāns.
Pavisam drīz es saņēmu darba piedāvājumu. Sākot strādāt, pirmais, ko pamanīju, ka pazudis neveselīgais nogurums. Tas bija tik pēkšņi un negaidīti, ka pati biju par to pārsteigta. Meitenes grupiņā teica: “Agrāk tu pēc sešiem vakarā nevarēji aiz noguruma normāli pārnākt mājās, bet tagad tu ej un strādā līdz pulksten vienpadsmitiem!” Viss pēkšņi bija mainījies! Tagad vairs nebija laika žēloties par dzīvi, gausties un vainot citus savās neveiksmēs. Jau labu laiku esmu brīva no depresijas izpausmēm, apātijas un nomākta garastāvokļa. Esmu dzīvespriecīga, jūtos kolosāli, man ir spēks, tagad es varu iet un visu darīt, turklāt man ir pašai par to prieks!
Pagaidām vēl strādāju gan iepriekšējā darba vietā, gan eju pa vakariem šūt. Man vairs nav ne noguruma, ne bezcerības, ne depresijas. Es zinu, ko gribu un kas ir mans mērķis. Visa bezcerība un depresija pazuda vienā mirklī un es esmu ļoti pateicīga par to Dievam!
Tagad ir pagājuši deviņi gadi, kā man izoperēja audzēju. Dievs ir atbrīvojis mani arī no domām un bailēm, ka vēzis var atkārtoties. Ja līdz šim bija ļoti liela nedrošība, tad tagad esmu pārliecināta par savu dziedināšanu, man ir spēks un laba pašsajūta. Savās problēmās es vairs nevainoju citus, bet pati spēju uzņemties atbildību par savu dzīvi.
Tiem, kuri mokās depresijā, es aicinu meklēt dzīvo Dievu! Viņš spēj un grib mūs glābt, sniedzot atbildes mūsu problēmām!”
Marijas liecība - "Ballītēs mīlestību neatradu"
Atstumtība uz bērna attīstību atstāj graujošas sekas, tādēļ reti kāds spēj pārvarēt grūtības un tikt galā ar šo problēmu. Bērnam, nonākot atstumtā statusā, viņa uzvedībā novērojamas izmaiņas, kas izpaužas visdažādākajos veidos. Tāpat arī Marija, lai iegūtu atzinību un mīlestību, iemācījās smēķēt, lietot alkoholu, piedalījās neskaitāmās ballītēs un veidoja attiecības ar puišiem, taču viņa cerēto nesaņēma.
Marija stāsta: „Kad mācījos pamatskolā, vienaudži nereti mani izsmēja un atstūma, kā rezultātā kļuvu par sevi nepārliecināta un ļoti kautrīga. Īstu un uzticamu draugu man nebija. Skolas biedri ar mani kontaktējās tikai tādēļ, ka vecāki bieži nebija mājās un tur varēja rīkot ballītes. Es arī nespēju pastāvēt par savu viedokli un pateikt „nē”, tādēļ nereti darīju lietas, kuras pati nemaz nevēlējos. Mācoties 7. klasē, es iepazinos ar kādu meiteni, kura man tolaik šķita ļoti stilīga, jo smēķēja un lietoja alkoholu. Mēs kļuvām par draudzenēm, un ar laiku arī es kļuvu atkarīga no cigaretēm un grādīgajiem dzērieniem. Kļuvu it kā drošāka un pārliecinātāka par sevi, jutos stilīga un forša, jo beidzot biju kaut kur piederīga. Biežo izklaižu dēļ pamatīgi iekavēju mācības, kā rezultātā sekmes pasliktinājās un es paliku uz otru gadu. Tas kļuva par vēl vienu iemeslu, lai klasesbiedri par mani ņirgātos. Situācija saasinājās tik ļoti, ka man nācās mainīt skolu. Tur es ieguvu jaunus draugus, uzlabojās arī sekmes, un man tika uzticēti dažādi atbildīgi pienākumi. Gūto panākumu dēļ kļuvu augstprātīga, un, atriebjoties par to, ko pati biju iepriekš piedzīvojusi, neapzināti sāku pazemot savus vienaudžus.”
Pēc pamatskolas absolvēšanas Marija iestājās arodskolā. Kā apgalvo viņa pati – atskatoties uz pagātni, to varētu dēvēt par „bēdu laiku”. Meklējot patiesu piepildījumu un laimi, jaunā meitene sāka apmeklēt deju nodarbības, kuras jau drīz ieņēma vissvarīgāko vietu viņas dzīvē. Kopā ar iegūtajiem draugiem Marija tiecās izbaudīt dzīvi pilnā apmērā, ar jaunu sparu nododoties izklaidēm, alkoholam, neskaitāmām attiecībām un pat narkotikām.
„Mēs tikāmies gandrīz katru dienu un kopā izklaidējāmies. Nereti es pārnācu mājās tikai ap diviem vai trijiem naktī. Alkohols, cigaretes un „tusiņi” bija mana ikdiena. Kādā no kārtējām ballītēm nolēmu izmēģināt arī narkotikas, taču drīz to ļoti nožēloju, jo mans ķermenis kļuva uz laiku nekustīgs, lai arī biju pie apziņas. Mani pārņēma paniskas bailes nomirt, un es zināju, ka tādā gadījumā došos uz elli. Savās domās es lūdzu pēc Dieva palīdzības un pēc brīža atslēdzos. Nākamajā dienā es pamodos pilnīgi svešā vietā un biju priecīga, ka vispār esmu dzīva. Šis notikums lika aizdomāties par to, kā dzīvoju, tomēr neko mainīt es nespēju un viss turpinājās, kā līdz tam.”
Neskatoties uz nepārtraukto izklaidi, Marija aizvien ilgojās pēc mīlestības, kuru centās atrast attiecībās ar puišiem. Tomēr tā vietā jaunās meitenes dzīvē ienāca netiklība, kas jau esošo tukšuma sajūtu padarīja vēl neciešamāku.
„Uzturēties meiteņu kompānijās man kļuva aizvien garlaicīgāk, tādēļ lielākā daļa manu draugu bija pretējā dzimuma pārstāvji. Vēloties būt pieņemta un mīlēta, ātri pieķēros puišiem un iesaistījos ļoti daudzās attiecībās. Paralēli jau esošajām bieži vien izveidoju vēl vairākas, lai neveiksmes gadījumā būtu „rezerves plāns”, tomēr tas nesniedza man tik ļoti gaidīto piepildījumu. Vēlme justies mīlētai pārvērtās netiklībā, mūžīgos melos un nodevībā, kas vēl vairāk sāpināja. Tā tas turpinājās vairākus gadus, un, lai gan ārēji izskatījās, ka viss ir kārtībā, iekšēji es jutos nelaimīga. Mana dzīve ļoti atšķīrās no tā, ko patiesībā vēlējos.
Jau no bērnības kopā ar mammu regulāri biju apmeklējusi baznīcu, tādēļ zināju par Dievu un sapratu, ka dzīvoju nepareizi, tomēr man nebija spēka kaut ko izmainīt. Līdz brīdim, kad piedzīvoju ļoti sāpīgu šķiršanos, uzzinot, ka mīļotajam cilvēkam, ar kuru cerēju izveidot nopietnas attiecības, jau ir ģimene, kurā tika gaidīts mazulis. Tas bija pēdējais piliens, lai es saprastu, cik nožēlojamā stāvoklī es patiesībā atrodos un cik ļoti vēlos mainīt savu dzīvi. Ilgu laiku, pavadot asarās un pārdomās, es atcerējos par Dievu. Šajā laikā mamma bija sākusi klausīties draudzes „Kristus Pasaulei” mācītāja sprediķus un ieteica tos arī man. Jau no pirmās dzirdētās svētrunas es sapratu, ka Dievs ir mans īstais problēmu risinājums.”
2015. gadā draudze „Kristus Pasaulei” rīkoja evaņģelizācijas dievkalpojumus lielākajās Latvijas pilsētās, tostarp arī Ventspilī. Marija kopā ar mammu nolēma ierasties uz šo dievkalpojumu, nemaz nenojaušot, cik lielas pārmaiņas ar to aizsāksies. Dzirdētais vārds uzrunāja jauno meiteni, un viņa nolēma uzticēt savu dzīvi Dievam.
„Es regulāri sāku apmeklēt mājas grupiņu, taču vislielākās izmaiņas manā dzīvē notika pēc inkauntera jeb draudzes rīkotā trīs dienu semināra, kura laikā īpaši piedzīvoju Dieva klātbūtni un mīlestību. Šajās dienās manī rosījās neskaitāmi daudzas pārdomas, un es sapratu, ka man jāpieņem nopietns un stingrs lēmums nodoties Dievam un cīnīties, lai atbrīvotos no visiem grēkiem. Atbraucot mājās no inkauntera, sāku regulāri pavadīt laiku kopā ar Dievu, Viņu iepazīstot caur Bībeli un lūgšanām. Pamanīju, ka mana ikdiena kļūst daudz priecīgāka un gaišāka, manī pamazām pazuda vēlēšanās smēķēt, lietot alkoholu vai doties uz kādām ballītēm, jo beidzot tik ilgi gaidīto piepildījumu atradu Jēzū Kristū un attiecībās ar Viņu. Ar laiku aizgāju arī no dejām un pārtraucu kontaktēties ar tur iepazītajiem cilvēkiem, jo sapratu, ka tas viss manā dzīvē bija kļuvis par elku un ieņēmis Dieva vietu. Tagad es jūtos patiesi brīva un laimīga, un es ar nepacietību gaidu katru reizi, kad atkal varu būt kopā ar savu Debesu Tēti, Viņu iepazīstot un saņemot mīlestību, kuru nespēju atrast daudzajās attiecībās ar puišiem. Esmu sapratusi, ka neviens puisis man to nevar sniegt. Dievs ir dziedinājis manu dvēseli un atbrīvojis no postošajām atkarībām. Es esmu ieguvusi stingru raksturu, varu pastāvēt par savu viedokli un pateikt „nē”, kad tas ir nepieciešams. Mana domāšana ir pilnībā mainījusies. Dzīve ir ieguvusi stabilitāti, un man ir konkrēti sapņi un mērķi, kurus vēlos sasniegt kopā ar Dievu. Draudzē es esmu ieguvusi arī īstus un uzticamus draugus. Tā vietā, lai pavadītu laiku dažādās bezjēdzīgās izklaidēs, es kalpoju Dievam, stāstot citiem par Jēzu. Tas mani iepriecina, un es jūtos tik labi, kā vēl nekad agrāk! Esmu pilnībā nodevusies Dievam, un es redzu, kā Viņa svētības un apsolījumi piepildās visās jomās. Šis ir manas dzīves labākais laiks!
Bībelē ir teikts: „Esiet vārda darītāji, ne tikai klausītāji,” tādēļ es ikvienam novēlu ne tikai ticēt, ka Dievs eksistē, bet arī rīkoties, izveidojot personīgas attiecības ar Dievu, kurās gūstam spēku pakārtot savu dzīvi pēc Viņa prāta un saņemt visas tās svētības, kuras Dievs tev ir paredzējis!”
"Dzīves jēga nav ne attiecībās, ne veiksmīgā karjerā" - Edgara liecība
Daudzi cilvēki sāk meklēt Dievu, kad savā dzīvē ir saskārušies ar problēmām, kurām nespēj atrast risinājumu, taču Edgara ticības iesākums krietni atšķiras no pārējiem. No malas skatoties, varētu domāt, ka viņa dzīvē viss bija veiksmīgi sakārtojies, taču patiesībā jaunais puisis mocījās ar bezjēdzības sajūtu.
“Kad biju vēl pavisam mazs, mani vecāki izšķīrās, jo abu starpā mīlestības jūtas bija izdzisušas. Pēc kāda laika mammas dzīvē uzradās cits vīrietis, kurš kļuva par manu patēvu. Viņu savstarpējās attiecības bija ļoti sarežģītas daudzo strīdu dēļ. Turklāt gadā kādas trīs līdz četras reizes viņš mēdza lietot alkoholu, kas nereti ieilga uz nedēļu vai pat ilgāk. Reiz kārtējā skandāla laikā patēvs kļuva agresīvs un mammai iesita. Redzētais mani tik ļoti šokēja, ka kopš tās reizes es cīnījos ar stiprām bailēm, ka tas varētu atkārtoties. Lai arī man bija tikai desmit gadi, es neapzināti uzņēmos aizstāvja lomu, kas kļuva par manu dzīves jēgu uz daudziem gadiem. Šī mērķa dēļ no daudz kā atteicos. Es mēdzu pēc nodarbībām skolā steigšus doties uz mājām pie mammas, lai būtu viņai blakus. Aizvien retāk gāju pagalmā spēlēties ar draugiem, un līdz ar to drīz atsvešinājos un tos pazaudēju. Es it kā sapratu, ka diez vai spētu patēvu aizkavēt, bet tas, ka esmu blakus, deva man iedomātu drošības sajūtu. Vecākiem arī nepatika, ja kāds zina vai ir klāt strīdu laikā, taču galu galā tajā bija iesaistīti visi mājinieki. Tā tas turpinājās vairākus gadus un patstāvīgo ģimenes nesaskaņu dēļ, es bieži biju depresīvā noskaņojumā, kļuvu noslēgts un nerunīgs. Līdz brīdim, kad patēvs nomira un mammai mana aizstāvība vairs nebija nepieciešama. Lielu daļu savas bērnības biju dzīvojis mammas dzīvi, taču tagad varēju pievērsties sev, meklēt jaunus mērķus un piepildījumu.
Nejaušības pēc nonācu kādā nometnē un iepazinos ar meiteni, kura mani aizrāva ar savu pozitīvismu un vēlmi pēc dažādiem piedzīvojumiem. Ar laiku attiecības kļuva aizvien tuvākas un pienāca brīdis, kad nolēmām dzīvot kopā. Ticēju, ka spēsim būt laimīgi un ka tas sniegs manai dzīvei kādu jēgu, taču tā nenotika. Aizvien biežāk sākām strīdēties par niekiem, ko bija grūti izrunāt un atrisināt. Turklāt arī pēc izlīgšanas ilgi saglabājās nepiedošana vienam pret otru. Lai arī mēs gribējām dzīvot kopā, pilnai laimei mums kaut kas pietrūka.
Kādu dienu viņa tika uzaicināta uz draudzes “Kristus Pasaulei” pasākumu, un vēlāk sāka apmeklēt arī dievkalpojumus. Draudzene pieņēma lēmumu ticēt Dievam un arī mani aicināja līdzi. Taču es ar visiem spēkiem turējos pretī, jo biju negatīvi noskaņots pret šāda veida draudzēm. Redzot šādu kategorisku nostāju, viņa no manis aizgāja. Lai arī cik sāpīgi tas bija, es piekritu šķirties, jo attiecību dēļ Dievu pieņemt es nevēlējos. Biju neizsakāmi nikns uz draudzi, kuru viņa apmeklēja. Kādu pusgadu nevarēju nomierināties, meklēju cilvēkus, kuri kādreiz bija apmeklējuši draudzi, lai apstiprinātu savu noraidošo attieksmi, lasīju negatīvus komentārus, gāju pat pie ekstrasensiem, lai pārliecinātos, ka viņai nekas ļauns tur nenotiks. Attiecības, kuras deva manai dzīvei jēgu, bija izjukušas, un es vairs nesapratu, kā rīkoties tālāk. Jutos apjucis un nelaimīgs.
Es izlēmu aizbēgt no Latvijas, lai dotos uz Angliju un veidotu tur karjeru. Neskatoties uz to, ka sākums nebija visai veiksmīgs un vienu brīdi pat vajadzēja nakšņot uz ielas, es saņēmos un drīz vien atradu darbu, kam veltīju visus savus spēkus un enerģiju. Cerēju, ka karjeras veidošana būs izaicinājums, kas dos piepildījumu un kļūs par īsto dzīves jēgu. Drīz vien man izdevās gūt tiešām labus panākumus. Salīdzinoši īsā laikā es jau saņēmu augstu atalgojumu, man bija nodrošināta nākotne un iespēja pārcelties strādāt uz jebkuru pasaules vietu. Taču arī karjera nedeva ilgi meklēto gandarījumu un piepildījumu, tāpēc kādā brīdī, kad vajadzēja pārvākties no vienas dzīvesvietas uz otru, es visu pametu un pēkšņi atgriezos atpakaļ Latvijā.
Šajā laikā es ļoti daudz domāju par Dievu un draudzi. Manas dusmas bija izplēnējušas. Portālā draugiem.lv biju ievērojis informāciju, ka draudze “Kristus Pasaulei” maina savu atrašanās vietu un es izlēmu aiziet. Ar interesi klausījos svētrunu, kas ļoti mani uzrunāja un jau drīz pieņēmu Jēzu Kristu kā savu Glābēju. Šis lēmums izmainīja manu dzīvi. Es piedzīvoju Dievu un aizdegos Viņam. Dzirdēto dievkalpojumos uzreiz centos izmantot praktiski. Vēlējos darīt visu, lai piepildītu Dieva gribu. Sāku veidot personīgās attiecības ar Dievu, lasot Bībeli un lūdzot. Izmantoju katru iespēju kalpot draudzē, un piedalījos evaņģelizācijas tūrē pa visu Latviju. Šis izaicinājums man ļoti patika un ļāva augt ticībā. Sāku apmeklēt arī draudzes Bībeles skolu. Svētdienas rītos bieži vien es izeju no mājām pat agrāk nekā vajadzētu, jo man ļoti patīk būt kopā un pavadīt laiku ar citiem draudzes apmeklētājiem. Tagad esmu arī sarakstījis mērķus un uzdevumus savai nākotnei, kurus kopā ar Dievu spēšu arī piepildīt.
Pavadot laiku kopā ar Dievu, pamazām mainās mana personība. Vairs neesmu depresīvs un nomākts tipiņš, kāds biju pirms tam ilgus gadus dēļ sarežģītās situācijas ģimenē. Tā vietā esmu kļuvis priecīgāks un baudu dzīvi. Pateicoties draudzei, uzlabojas arī manas komunikācijas spējas. Es iepazīstos ar daudziem cilvēkiem, un, ja vien ir iespēja, stāstu tiem par Dievu. Nesaskaņu gadījumos mācos neapvainoties un piedot otram cilvēkam. Draudzē un mājas grupiņā esmu ieguvis jaunus, uzticamus draugus. Saprotu, ka es nespēju atrast dzīves jēgu nedz mīlestībā, nedz veiksmīgā karjerā. Savu piepildījumu esmu atradis tieši attiecībās ar Dievu. Esmu priecīgs, ka nenācu pie Jēzus, lai saglabātu attiecības, bet gan savas izvēles dēļ. Dievs apsola Mateja evaņģēlijā 6:33 “Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” Visu, ko pirms tam biju pazaudējis, kopā ar Dievu esmu atkal atguvis. Man ir izdevies atrast labu darbu tepat, Latvijā, turklāt ar savu bijušo meiteni esam atkal saderinājušies. Ticu, ka, abiem esot kopā ar Dievu, spēsim būt laimīgi un pārvarēsim visas grūtības. Neizsakāmi par to priecājos! Esmu sapratis, ka Dievs ir mana galvenā dzīves jēga un vienīgais, kurš var sniegt piepildījumu.
Novēlu ikvienam cilvēkam pieņemt Jēzu Kristu kā savu Glābēju. Ticība Dievam un kalpošana cilvēkiem sniedz milzīgu gandarījumu un prieku. Dievs ir labs!”
Dainis - dziedināts no C hepatīta
Pirms vairākiem gadiem mani piemeklēja smaga slimība - C hepatīts. Pēc uzstādītās diagnozes visi mani sapņi un cerības uz laimīgu dzīvi izgaisa. Taču šajā smagajā periodā es sāku domāt par mūžību un Dievu. Kādu vakaru, klausoties Mārča Jencīša svētrunu radio translācijā, es atsaucos mācītāja aicinājumam lūgt. Pēc izteiktās lūgšanas manī radās pārliecība, ka esmu dziedināts. Nākamajā izmeklēšanā visas C hepatīta pazīmes bija izzudušas. Caur šo problēmu es ieguvu pašu dārgāko savā dzīvē, ko nekad vairs negribu pazaudēt - attiecības ar savu Kungu Jēzu Kristu.