Back to story title

Ieteikums ceļiniekiem

Uz brīdi noliksim ikdienas darbu steigu un rūpes, apstāsimies, apskatīsimies, ieklausīsimies, ieskatīsimies.

Vai jūtat, kā skrien laiks, pamazām neatgriežami izmainīdams visu ap mums? Vai jūtat, kā pamazām zūd sakņu sajūta, saikne ar savulaik latviešu tautai tik pašsaprotamo strādāt prasmi? Kā nemanot zaudējam labestību un žēlsirdību, vēlēšanos zināt?

Un jo ilgāka mūsu nevarēšana, negribēšana, nemācēšana, jo lielāks aug mūsu parāds.

Vai mūsu bērns zina, kā sauc pļavu, kurā viņš bērnībā rotaļājies, kā sauc kalnu, no kura brauca ar ragaviņām, kā sauc to sīko strautu, kā sauc vecmāmiņas mājas?

Vēl ir laiks. Vēl varam ar izpratni un mīlestību izstaigāt mūsu pagasta ceļus un taciņas. Atceroties, vārdā nosaucot. Saglabājot.

Cīravas, kā apdzīvotas vietas, vēsturi varētu sākt ar sesto gadsimtu pirms Kristus dzimšanas, par ko liecina kādreiz atrakto Dārznieku senkapu glabātās liecības – urnas ar dedzinātiem kauliem, kas apliecina, ka senprūšiem un kuršiem bijušas radniecīgas tradīcijas. Vēsturnieku secinājumos Tebras upe minēta kā tālākā agrā un vidējā dzelzs laikmeta kuršu kapulauku izplatības robeža. Cīravas un Dzērves pagastu senākā robeža ziemeļos ir tieši gar Tebras krastiem.

Cīrava ir skaista vieta jebkurā gadalaikā un ikvienam, kurš nonācis šajā, šķietami necilajā, vietā, iesaku izstaigāt takas un taciņas, pavērot visu šeit iepriekš minēto.