Man šķiet, ka lasīt vajadzētu tikai tādas grāmatas, kas kož un dur. Ja grāmata mūs neapveltī ar dūres sitienu pa galvu, kālab tādu vispār lasīt? Lai tā mūs darītu laimīgus […]? Ak Dievs, laimīgi mēs būtu arī tad, ja grāmatu mums nebūtu vispār, un tādas grāmatas, kas mūs dara laimīgus, vajadzības spiesti, varam uzrakstīt arī paši. Taču mums vajadzīgas grāmatas, kas nāk ar nelaimes spēku, kas nodara sāpes, gluži kā tāda cilvēka nāve, kuru mīlam vairāk par sevi, gluži kā pašnāvība, grāmatai jābūt kā cirvim, ar ko salauzt mūsos aizsalušo jūru.

/Francs Kafka, fragments no vēstules Oskaram Polakam (4, 54. lpp.)/