Maijas Laukmanes dzeja, veidojot negaidītas asociācijas, atsauc atmiņā senlaiku sadzīves ritus un poētiski iezīmē šodien retumis vēl sastopamas dabas ainas, tādējādi uzsverot lībiešu kultūras mantojuma vērtību un Lībiešu krasta dabas neatkārtojamo bagātību.
Laiks taustās, gribot vēlreiz nolasīt ceļus, pa kuriem gājis kādreiz, jo laika ceļi esot spirālveidīgi, un pirms doties tālāk laiks grib zināt. Laiks liek valodai plūst atpakaļ. Tas var pieradināt valodu pie atpakaļplūšanas Kursai pulsējot. Iet, pateicoties atpakaļplūstošai valodai, pa tikko nojaušamiem ceļiem zilo govju ganāmpulkam pakaļ un zināt, ka neko zināt mēs īpaši nevaram. Vienīgā sajūta, kas varētu savienot mūs ar ceļu vēstuļu rakstītājiem, ir pateicība – par to, ka vieni ir savijuši šīs spirāles, bet otri cenšas tās atvīt atpakaļ, tādējādi savā nesaprašanā un nezināšanā ļaujot Laikam zināt.
Laiks taustās, gribot vēlreiz nolasīt ceļus, pa kuriem gājis kādreiz, jo laika ceļi esot spirālveidīgi, un pirms doties tālāk laiks grib zināt. Laiks liek valodai plūst atpakaļ. Tas var pieradināt valodu pie atpakaļplūšanas Kursai pulsējot. Iet, pateicoties atpakaļplūstošai valodai, pa tikko nojaušamiem ceļiem zilo govju ganāmpulkam pakaļ un zināt, ka neko zināt mēs īpaši nevaram. Vienīgā sajūta, kas varētu savienot mūs ar ceļu vēstuļu rakstītājiem, ir pateicība – par to, ka vieni ir savijuši šīs spirāles, bet otri cenšas tās atvīt atpakaļ, tādējādi savā nesaprašanā un nezināšanā ļaujot Laikam zināt.
← previous | 50. from 51 | next → |