Bio
Atskatoties uz vairāk kā 40 uz skatuves pavadītiem gadiem, gūstu arvien lielāku pārliecību par to, ka savulaik esmu izvēlējies pareizo dzīves ceļu. Dziedāšana, cik vien sevi atceros, vienmēr bijis mans lielais dzīves aicinājums!
Par pirmajiem soļiem uz skatuves var uzskatīt regulāros koncertus ar Em.Dārziņa spec.mūz.vidusskolas (tagad Doma kora skolas) zēnu kori, vēlāk solo uzstāšanās estrādes rēvijā „UZ SPĪDOLAS VIĻŅA” un „SPĪDOLA MAINA VILNI” VEF Kultūras pilī. Tā bija teicama skola jaunam, dziedāt gribošam jauneklim, pieredzējušu un profesionālu mūziķu kolektīvā. Pietiktu ar to vien, ja nosauktu tādus vārdus kā komponists JĀNIS SILDEGS, dziedātājs ANDREJS LIHTENBERGS, vokālais pedagogs LEONĪDS ZAHODŅIKS, un virkne Latvijas Radio un televīzijas orķestra mūziķu, kas spēlēja rēvijas orķestrī. Paralēli neizpalika eksperimenti arī dažādos paša veidotos mūzikas projektos, kas tika veidoti paralēli mācībām J.Vītola Latvijas valsts konservatorijā mūzikas pedagoģijas nodaļā.
Tiesa gan, būtu negodīgi nepieminēt pavisam neilgu, bet ļoti nozīmīgu notikumu manā ceļā - grupu „DZINTARA LELLES”, ko 1969.g. dibināja vēlāk pazīstamais teātra režisors un aktieris ALVIS BIRKOVS. Nozīmīgu ar to, ka tās dalībnieki pēc gadiem kļuva labi atpazīstami cilvēki Latvijā (un ne tikai!) - MĀRTIŅŠ BRAUNS (ģitāra), IVARS GODMANIS (sitamie instr.), MĀRIS BEĻICKIS (taustiņi), ALVIS BIRKOVS (bass), man bija tas gods būt par vokālistu šai izcilajā mūziķu sastāvā! Tolaik mūsu repertuārā bija dziesmas no tā laika populārāko ārzemju grupu - The Beatles, Rolling Stones, Cream, u.c. repertuāra. Tāpat, viennozīmīgi jāatzīmē tikšanās ar komponistu ALEKSANDRU KUBLINSKI un uzaicinājumu iekļauties viņa vadītā ansambļa „JŪRMALAS BALSIS” sastāvā 1976.gadā, ilgi vēl pirms tika uzrakstīts leģendārais „Zemeņu lauks”. Tā bija jauna pieredze, pirmā man personīgi uzrakstītā „Aizlauztā dziesma” un pirmais ieraksts Latvijas Radio skaņu ierakstu studijā.
Tālāk sekojošais bija izšķirošs notikums manās mūziķa gaitās - uzdrīkstēšanās kandidēt uz dziedātāja vietu tolaik populārajā Latvijas valsts filharmonijas grupā „EOLIKA”! Šī uzdrīkstēšanās attaisnojās, jo 1980.gada vasarā, BORISA REZŅIKA vadībā sākās desmit gadus ilgs nopietna, profesionāla, radoša darba un neiztrūkstošu panākumu bagātīgs periods. Bija piepildījies mans vislolotākais sapnis - strādāt profesionālā kolektīvā, darot darbu kas pašam sniedz visaugstāko gandarījumu! Rezultāti neizpalika – koncertējām visā plašajā PSRS, turpat visās „draudzīgajās” ārvalstīs, kā arī Kubā, Afganistānā un Vjetnamā. Daudzas mūsu dziesmas plūca laurus „MIKROFONA” aptaujās, vairākus gadus pēc kārtas ieguvām titulu - „Latvijas populārākais estrādes ansamblis”! Ar BORISA REZŅIKA un VALDA PAVLOVSKA kopdarbu „Atmostas Baltija”, piedaloties solistiem no Lietuvas un Igaunijas, piedzīvojām Atmodu, Baltijas ceļu, neatkarību... un galu galā arī Latvijas Valsts filharmonijas sabrukumu... Jāpiebilst ka „EOLIKAS” 30 gadu jubilejas koncertā „DZINTARU KONCERTZĀLĒ”, kas notika 2010.g. 23.augustā, tieši „BALTIJAS CEĻA” 20.gadadienā, kopā ar solistiem no Lietuvas un Igaunijas izpildījām skaņdarbu „Atmostas Baltija”, kas bija kulminācijas brīdis koncertā, jo visi skatītāji, dziesmai skanot, pamazām cēlās kājās. Tas bija ļoti spēcīgs un neaizmirstams emocionāls pārdzīvojums!
Atgriežoties pie hronoloģijas, jāatzīmē kāds neparasts pavērsiens manā dzīvē, kad 1993.gadā kļuvu par „laika veci” Latvijas televīzijas raidījumā „PANORĀMA”. Tas pavēra iespēju pēc vairāku gadu pārtraukuma atgriezties uz skatuves kā dziedātājam, un tā, ar „Magnolijas ziedu” 1996.gadā sākās manas šlāgerdziedātāja gaitas. Pa šiem gadiem tapušas ne viena vien pazīstama dziesma - „Dāliju liesmās”, ”Atmiņu vējš”, „Sapnis”, „Ragana”, „Vasaras vīns”, „Veltījums draugiem”, „Es mīlu” duetā ar SAMANTU TĪNU, „Jo tikai tu”, un daudzas citas, kas iekarojušas klausītāju sirdis pēdējo 15 gadu laikā!
Mēdz teikt, ka mācoties - jādara tas, ko tev liek. Pēc tam dari to, ko esi iemācījies. Vēlāk to, ko vēlas dzirdēt klausītāji. Un tikai pēc krietna laika pienāk brīdis, kad vari izvēlēties dziedāt, ko pats vēlies! Šķiet ka esmu līdz tam nonācis! Varbūt tie, kas manā izpildījumā gaida tikai un vienīgi „Magnolijas ziedu” un „Vasaras vīnu”, izdzirdot šo citādo mūziku, būs vīlušies. Taču gribu parādīt, ka neesmu tikai saldsērīgs šlāgerdziedātājs, bet mūziķis, kurā mājo nostaļģija pēc vecā labā un mūžīgi dzīvā rokenrola…
Par pirmajiem soļiem uz skatuves var uzskatīt regulāros koncertus ar Em.Dārziņa spec.mūz.vidusskolas (tagad Doma kora skolas) zēnu kori, vēlāk solo uzstāšanās estrādes rēvijā „UZ SPĪDOLAS VIĻŅA” un „SPĪDOLA MAINA VILNI” VEF Kultūras pilī. Tā bija teicama skola jaunam, dziedāt gribošam jauneklim, pieredzējušu un profesionālu mūziķu kolektīvā. Pietiktu ar to vien, ja nosauktu tādus vārdus kā komponists JĀNIS SILDEGS, dziedātājs ANDREJS LIHTENBERGS, vokālais pedagogs LEONĪDS ZAHODŅIKS, un virkne Latvijas Radio un televīzijas orķestra mūziķu, kas spēlēja rēvijas orķestrī. Paralēli neizpalika eksperimenti arī dažādos paša veidotos mūzikas projektos, kas tika veidoti paralēli mācībām J.Vītola Latvijas valsts konservatorijā mūzikas pedagoģijas nodaļā.
Tiesa gan, būtu negodīgi nepieminēt pavisam neilgu, bet ļoti nozīmīgu notikumu manā ceļā - grupu „DZINTARA LELLES”, ko 1969.g. dibināja vēlāk pazīstamais teātra režisors un aktieris ALVIS BIRKOVS. Nozīmīgu ar to, ka tās dalībnieki pēc gadiem kļuva labi atpazīstami cilvēki Latvijā (un ne tikai!) - MĀRTIŅŠ BRAUNS (ģitāra), IVARS GODMANIS (sitamie instr.), MĀRIS BEĻICKIS (taustiņi), ALVIS BIRKOVS (bass), man bija tas gods būt par vokālistu šai izcilajā mūziķu sastāvā! Tolaik mūsu repertuārā bija dziesmas no tā laika populārāko ārzemju grupu - The Beatles, Rolling Stones, Cream, u.c. repertuāra. Tāpat, viennozīmīgi jāatzīmē tikšanās ar komponistu ALEKSANDRU KUBLINSKI un uzaicinājumu iekļauties viņa vadītā ansambļa „JŪRMALAS BALSIS” sastāvā 1976.gadā, ilgi vēl pirms tika uzrakstīts leģendārais „Zemeņu lauks”. Tā bija jauna pieredze, pirmā man personīgi uzrakstītā „Aizlauztā dziesma” un pirmais ieraksts Latvijas Radio skaņu ierakstu studijā.
Tālāk sekojošais bija izšķirošs notikums manās mūziķa gaitās - uzdrīkstēšanās kandidēt uz dziedātāja vietu tolaik populārajā Latvijas valsts filharmonijas grupā „EOLIKA”! Šī uzdrīkstēšanās attaisnojās, jo 1980.gada vasarā, BORISA REZŅIKA vadībā sākās desmit gadus ilgs nopietna, profesionāla, radoša darba un neiztrūkstošu panākumu bagātīgs periods. Bija piepildījies mans vislolotākais sapnis - strādāt profesionālā kolektīvā, darot darbu kas pašam sniedz visaugstāko gandarījumu! Rezultāti neizpalika – koncertējām visā plašajā PSRS, turpat visās „draudzīgajās” ārvalstīs, kā arī Kubā, Afganistānā un Vjetnamā. Daudzas mūsu dziesmas plūca laurus „MIKROFONA” aptaujās, vairākus gadus pēc kārtas ieguvām titulu - „Latvijas populārākais estrādes ansamblis”! Ar BORISA REZŅIKA un VALDA PAVLOVSKA kopdarbu „Atmostas Baltija”, piedaloties solistiem no Lietuvas un Igaunijas, piedzīvojām Atmodu, Baltijas ceļu, neatkarību... un galu galā arī Latvijas Valsts filharmonijas sabrukumu... Jāpiebilst ka „EOLIKAS” 30 gadu jubilejas koncertā „DZINTARU KONCERTZĀLĒ”, kas notika 2010.g. 23.augustā, tieši „BALTIJAS CEĻA” 20.gadadienā, kopā ar solistiem no Lietuvas un Igaunijas izpildījām skaņdarbu „Atmostas Baltija”, kas bija kulminācijas brīdis koncertā, jo visi skatītāji, dziesmai skanot, pamazām cēlās kājās. Tas bija ļoti spēcīgs un neaizmirstams emocionāls pārdzīvojums!
Atgriežoties pie hronoloģijas, jāatzīmē kāds neparasts pavērsiens manā dzīvē, kad 1993.gadā kļuvu par „laika veci” Latvijas televīzijas raidījumā „PANORĀMA”. Tas pavēra iespēju pēc vairāku gadu pārtraukuma atgriezties uz skatuves kā dziedātājam, un tā, ar „Magnolijas ziedu” 1996.gadā sākās manas šlāgerdziedātāja gaitas. Pa šiem gadiem tapušas ne viena vien pazīstama dziesma - „Dāliju liesmās”, ”Atmiņu vējš”, „Sapnis”, „Ragana”, „Vasaras vīns”, „Veltījums draugiem”, „Es mīlu” duetā ar SAMANTU TĪNU, „Jo tikai tu”, un daudzas citas, kas iekarojušas klausītāju sirdis pēdējo 15 gadu laikā!
Mēdz teikt, ka mācoties - jādara tas, ko tev liek. Pēc tam dari to, ko esi iemācījies. Vēlāk to, ko vēlas dzirdēt klausītāji. Un tikai pēc krietna laika pienāk brīdis, kad vari izvēlēties dziedāt, ko pats vēlies! Šķiet ka esmu līdz tam nonācis! Varbūt tie, kas manā izpildījumā gaida tikai un vienīgi „Magnolijas ziedu” un „Vasaras vīnu”, izdzirdot šo citādo mūziku, būs vīlušies. Taču gribu parādīt, ka neesmu tikai saldsērīgs šlāgerdziedātājs, bet mūziķis, kurā mājo nostaļģija pēc vecā labā un mūžīgi dzīvā rokenrola…
