Šodien es redzēju skaistu meiteni lasot bibliotēkā. Viņas skaistums bija majestātisks. Es pieķēru sevi skatoties uz viņu vairākas reizes. Un tas bija līdz brīdim, kad viņa savāca savas lietas, lai dotos prom savā ratiņkrēslā.
......................................
Kāda pļāpīga sieviete, kurai prieku sagādāja citu cilvēku neslavas celšana, no biktstēva saņēma sekojošu dīvainu sodu: “Aizejiet mājās, uzšķērdiet vienu spilvenu un izkaisiet spalvas uz ielas. Tad atkal atnāciet pie manis!” Kad viņa atgriezās, priesteris pavēlēja: “Tagad savāciet visas spalvas vienkopus! “Sieva uz to atbildēja: “Tas taču vairs nav izdarāms. Tās visas taču izkaisītas pa vējam! “Tad viņš atbildēja: “Tieši tāpat ir ar Jūsu ļaunajiem vārdiem par citiem. To Jūs vairs nespējat pilnībā izlabot.”
.............................................................
. Šodien es intervēju sievieti, kura ir neglābjami slima. Es maigi mēģināju viņai jautāt, kā tas ir pamosties katru rītu zinot, ka jūs mirsiet. Viņa atbildēja: Kā tas ir pamosties katru rītu un izliekoties, ka tā nav?'