Stāmerienas muižas apbūve, salīdzinot ar daudzām citām Latvijas muižām, ir samērā jauna. Tā sākusi veidoties tikai 19. gadsimtā. Pirms tam Stāmeriena ilgu laiku bijusi Vecgulbenes muižas pusmuiža. 1802. gadā

kļuva par fon Volfu dzimtas īpašumu. Muižas pirmajiem īpašniekiem  - 

(von Wolff) un viņa kundzei

- bija septiņi  dēli un trīs meitas.    
     Stāmerienas muiža izveidota 1809. gadā, atdalot to  no Vecgulbenes muižas. Pēc J. G. fon Volfa nāves muižu mantoja jaunākais dēls, bet vēlākos gados -  viņa pēcnācēji.
20. gadsimta sākumā Stāmerienas muižas īpašnieki bija divi brāļi -

un

fon Volfi. Abi   guvuši labu izglītību un savu karjeru saistījuši ar Pēterburgu un cara galmu.  Boriss fon Volfs 1894. gada 30. janvārī Francijas kūrortā Mentonā salaulājās ar 1858. gadā  Modenā dzimušo itāliešu kamerdziedātāju

(Barby), kuras māksliniecisko sniegumu tolaik augstu vērtējis izcilais komponists

. A. Barbi atteicās no mākslinieces karjeras par labu laulībai. 1894. gada 15. novembrī Nicā  pasaulē nāca vecākā meita Aleksandra (Aleksandrīne) Alise Marija (1894 -1982 ), bet 1896. gada 11. jūlijā – Olga. Pēc Borisa fon Volfa nāves viņa atraitne 1920. gadā salaulājās ar Itālijas vēstnieku Londonā marķīzu della Toretu (della Torretta).
1920./30-tos gadus Stāmerienā simboliski var dēvēt par Džuzepes Tomazi di Lampedūzas ( Giuseppe Tomasi di Lampedusa) laiku. Latvijas Valsts vēstures arhīva fondos glabājas informācija, kas dokumentē rakstnieka uzturēšanās laiku Latvijā. Lai gan apzinātie dokumenti nesniedz pilnīgu un hronoloģiski secīgu pārskatu, tomēr pieejamie dati atspoguļo un iespēju robežās  ļauj izprast būtisko Džuzepes Tomazi saskarsmē ar Latviju un attiecībās ar Stāmerienas muižas īpašnieci

, kas vainagojās ar laulībām 1932. gadā. Domājams, ka abu iepazīšanās notikusi Londonā, ar viņas mātes un viņas otrā vīra – itāliešu diplomāta Pjetro della Toretas, rakstnieka tēvoča - starpniecību. Piebilstams, ka Aleksandras 1918. gadā noslēgtā laulība ar

(Pilar von Pilchau) nebija izdevusies,  un 1932. gada 19. jūlijā tā tika šķirta. Drīz pēc tam  - tā paša gada 24. augustā - Vissvētākās Marijas pasludināšanas pareizticīgo baznīcā  Rīgā  Džuzeppe Tomazi un Aleksandra fon Volfa salaulājās. Par to tika paziņots arī Itālijas konsulam Latvijā.
1920./30-tajos gados Stāmerienas muižas īpašniece Aleksandra fon Volfa daudz ceļoja, periodiski uzturēdamās ārzemēs, Rīgā un Stāmerienā. Muižā Aleksandra dzīvoja arī pēc laulības šķiršanas un muižas atdāvināšanas šķirtajam vīram Andrejam Pilaram fon Pilhauam.
Plašākam interesentu lokam ir iespēja iepazīties ar Latvijas Valsts vēstures arhīva, Latvijas Nacionālās bibliotēkas un personisko arhīvu materiāliem par itāliešu  rakstnieka Džuzepes Tomazi di Lampedūzas saskarsmi ar Latviju.  Pirmoreiz tā radās 2002. gada pavasarī  Valsts mākslas muzejā atklātajā  izstādē „Ir Stāmeriena Sicīlijai rada!”. Šobrīd daļa šīs izstādes kā pastāvīgā ekspozīcija   skatāma Stāmerienas muižas pilī.
Runājot par pašu Stāmerienas muižu, pirmām kārtām jāatzīst, ka tā veidojusies ļoti skaistā apvidū pie diviem - Stāmerienas un Pogas - ezeriem. Nav iespējams norādīt precīzus ēku celšanas gadus, tomēr domājams, ka lielāka daļa ēku celta  19. gadsimta pirmajā pusē. Apbūves greznākās ēkas – pils sākotnējo celtniecību var datēt ar

, jo zināms, ka 1822. gadā tā bijusi mūra ēka ar dakstiņu jumta segumu. Vēlākajos gados pils vairākkārt pārbūvēta un paplašināta. Šo darbu rezultātā  Stāmerienas muižas pils kļuva par vienu no spožākajiem franču neorenesanses paraugiem Latvijas muižu vidū. Līdzīgi daudzām citām Latvijas pilīm,

tika arī Stāmerienas pils tika nodedzināta. Drīz pēc tam sākās atjaunošanas darbi, kas pabeigti

. Pils netika atjaunota iepriekšējā izskatā, bet gan - stipri pārbūvējot, tādējādi   tā ieguva neoklasicisma un jūgendstila iezīmes.
Stāmerienas muižas pils baronu fon Volfu dzimtas  īpašumā palika arī pēc 1920. gada agrārreformas, tādēļ dzimtas pārstāvji šeit dzīvoja arī divdesmitajos un trīsdesmitajos gados.
Ap pili ir vairāk nekā 20 ha liels ainavu stila parks. Tas veidots pēc tā saucamā vēdekļveida principa, t.i., no viena centrālā punkta (pils) paveras ļoti tālas skatu perspektīvas. Tuvākajā apkārtnē saglabājušās vairākas muižas apbūves ēkas – kalēja dzīvojamā māja ar smēdi,  zirgu stallis, ratnīca un kučiera dzīvoklis, kalpu māja, meldera māja, klēts u.c., kā arī 1904. gadā celtā Sv. Ņevas Aleksandra pareizticīgo baznīca.
Pēc Otrā pasaules kara  pilī tika izveidots Stāmerienas Lauksaimniecības tehnikums. Vēlāk šeit saimniekoja padomju saimniecība  „Stāmeriena” un ciema Izpildkomiteja. Šīs iestādes pili savām vajadzībām izmantoja līdz pat 1992. gadam, kad   p.s. „Stāmeriena” likvidēja. Pēc tam sešus gadus ēka vispār netika  izmantota.
Kopš 1998. gada  Stāmerienas pili, parku un divas saimniecības ēkas apsaimnieko SIA „Zeltaleja 1” . Šajā laikā   veikti nepieciešamākie darbi, lai novērstu ēku bojāeju.  Arī parkā tiek veikti regulāri kopšanas darbi. Nu  Stāmerienas parks ir viens no vislabāk koptajiem vēsturiskajiem parkiem  Gulbenes rajonā. Pils ir atvērta publikas apmeklējumiem, interesentiem tiek piedāvātas arī gida vadītas ekskursijas.