Latviešu literatūras klasiķes Annas Brigaderes labākie daiļdarbi allaž sagādā lasītājiem lielu māksliniecisko baudījumu, vienlaikus rosinot nopietnas pārdomas par cilvēka dzīves uzdevumu, savas personības sūtību, par dzīves jēgu.

Rakstniece dzimusi

Tērvetes upes krastos jau iztālēm saskatāms varens pilskalns, kuru senos laikos vainagoja koka pils. Netālu no senā pilskalna dižu, tumši zaļu egļu ielokā atrodas „Sprīdīši” – Annas Brigaderes memoriālais muzejs.

Dzīvojamā māja, bijušās dzirnavas, celta no lieliem, apaļiem akmeņiem, spoguļojas Tērvetes ūdeņos. Ziedu laikā saplaukst ne tikai krāšņās rozes rakstnieces dārzā, bet arī baltās, smaržīgās anemones pilskalna pakājē. Upītes vidū guļ liels, pelēks akmens, uz kura Anna Brigadere mīlēja sēdēt, netālu dzidrūdens avotiņš – tur rakstniece no rītiem smēla ūdeni zaļā māla krūzē.

Rakstnieces tēvs visu mūžu gāja kalpu gaitās. Anneles vecāki vairākkārt Jurģos mainīja saimniekus. No agras bērnības meitene iemīlēja Zemgales plašumus, pļavas un gravas, klīstošos mākoņus un šalcošo Tērveti.

Tuvākos draugus mazā Annele atrada dabā, par ko stāsta atmiņu grāmata „Skarbos vējos”. Ganu gaitās meitene iepazina atmatas skaistumu. Tur lielais, pelēkais akmens, ap kuru „vējiem savā skrejā vajaga mest līkumu”, bija Anneles „stiprā pils, iemīļotā sapņu un rotaļu vieta, uzticams biedrs, kura patvērā patīkami uzturēties”. Meitenei bija pašai sava valoda ar kalniem un kokiem. Arī vēlāk dabai, tās skaistumam un spēkam rakstnieces dzīvē un daiļradē ir nozīmīga vieta.

Jau no mazām dienām nākamā rakstniece izbaudīja lauku darba dzīves sūrumu un ciešām saknēm saauga ar vienkāršajiem lauku cilvēkiem.

Daba un darbs „ir tie lielie skolmeistari”, tautas gudrība, pārmantota jau agrā bērnībā no mātes - dziesmu, pasaku un teiku zinātājas, ir pamatu pamatos ielikti rakstnieces daiļradē – lugās, stāstos, dzejā.

„Darbs dara meistaru, dara gudru…” saka rakstniece. Darba tikums Annai Brigaderei tēva un mātes dots. Mazās Anneles lielākā mīlestības daļa tiek tēvam, kurš pasauli skatīja labestības pilnām acīm un kura smagā roka prata celt ne tikai cirvi un izkapti, bet arī noglāstīt mazās meitas galviņu.

Skolā A. Brigadere varēja iet tikai dažus gadus. Sākumā viņa mācījās Kalnamuižas pagastskolā, vēlāk Auces skolā (1871 – 1875) – nākamās rakstnieces vienīgās mācību iestādes, ja neskaita gadu pedagoģiskajos kursos Rīgā.

Pēc tēva nāves (1874) Anna kopā ar māti pārbrauca dzīvot uz Jelgavu pie māsa Līzes. Jau 13 gadu vecumā Brigadere pati sāka sev pelnīt maizi. Jelgavā viņa palīdzēja māsai šuvējas darbā. Savu izglītību papildināja pašmācības ceļā.

Vēlāk kopā ar māsas ģimeni pārcēlās uz Ventspili, ap 1880. gadu – uz Rīgu, kur strādāja brāļa Jāņa veikalā par pārdevēju.

No 1882. gada rudens rakstniece dzīvoja Maskavā, bija audzinātāja vācu fabrikanta ģimenē, vēlāk - mājskolotāja Jaroslavļā.

1884.gadā A.Brigadere atgriezās Rīgā un 1885. gadā pabeidza Reinšes augstākās meiteņu skolas viengadīgos pedagoģiskos kursus. Rakstniece ilgus gadus (1885 – 1897) strādāja par mājskolotāju Rīgā.

Pirmais stāsts „Slimnīca” sacerēts ap 1893. gadu, kurš publicēts laikrakstā „Baltijas vēstnesis” 1896. gadā. 90. gadu beigās A. Brigadere par savu galveno darba lauku izvēlējās literatūru. 1897. gadā publicēta A Brigaderes pirmā grāmata – stāsts „Vecā Karlīne”; periodikā publicēti stāsti „Satikšanās” un „Līze”, kā arī izrādīta luga „Aiz līdzcietības”, kas bija publicēta 1896. gadā. Stāsti „Lūcija Dunker” (1898), „Patversmē” (1899), „Mare”(1900), „Vīra māte” (1900), „Vieglie” u.c. iezīmēja rakstnieces literatūras darbības ievirzi un ētisko vērtību skatījumu, kā arī pārliecību, ka cilvēks var pārtapt sāpēs un ciešanās. Labākie stāsti ir liels ieguldījums latviešu literatūrā.

Tēli un varoņi, ar kuriem latviešu lasītājs pazīstams kopš bērnības, nešķirami saistās ar Annas Brigaderes vārdu. Īpaši jaunajai paaudzei veltītie. Jo viņas īstā valstība ir bērnība un pasaka.

1903. gada oktobrī Rīgas Latviešu teātra direktors Jēkabs Āriņš – Duburs lūdza rakstnieci pārtulkot kādu bērnu lugu pēc pašas izvēles. A. Brigadere, nevarēdama atrast piemērotu lugu, īsā laikā sacerēja pirmo pasaku lugu „Sprīdītis”. Ar šo darbu īsti aizsākās gan pasaku lugas žanrs latviešu literatūrā, gan arī pašas rakstnieces nevīstošā slava. „Sprīdītis” allaž guvis lielus panākumus. Tas izrādīts arī uz krievu, igauņu, leišu, somu, angļu un citām skatuvēm.

A. Brigaderes pasaku lugas „Sprīdītis”, „Princese Gundega un karalis Brusubārda”, „Maija un Paija”, „Lolitas brīnumputns” rakstnieces literārajā mantojumā ieņem redzamu vietu, un tām ir paliekoša nozīme latviešu dramaturģijā. Tās ir ļoti tuvas folklorai. Folkloras bagātības A. Brigaderei palīdzējušas pilnīgāk ielūkoties sava laika dzīvē un atklāt tautai raksturīgo optimismu, cieņu pret darbu un pret visu labo, nosodīt nekrietno.

To, cik A. Brigadere labi pārzinājusi pasakas un mācējusi iejusties to pasaulē, liecina luga „Sprīdītis” (1903). Šīs lugas sižets nav aizgūts no pasakām, tajās izmantoti tikai pasaku motīvi un elementi: Vecais vīriņš, velns ar ķēniņmeitām, milzis, svilpīte, sprunguliņš, mīklas un arī pats Sprīdīša vārds.

Lugas „Sprīdītis” pirmizrāde notika

Pasaku luga ir par zēnu, kas dodas pasaulē meklēt laimi un bagātību. Veiksmīga ir galvenā varoņa izvēle. Sprīdītis ir mazs, vienkāršs lauku zēns, bet ņiprs, drosmīgs, uzņēmīgs, drusku bezbēdīgs, reizē arī sirsnīgs, labsirdīgs un izpalīdzīgs. Kad Sprīdītim rodas iespēja apprecēt princesi un iegūt sev pusi karaļvalsts, viņš tomēr saprot, ka īstā bagātība ir nevis nauda un greznība, bet gan laba sirds un dzimtās mājas. Mājās Sprīdītis atgriežas bez naudas, bez brīnumrīkiem, bet pilns drosmes, spēka un apņēmības.

Mazais pasakas varonis daudzās paaudzēs kļuvis par drosmes un zinātkāres simbolu. Grāmata „Sprīdītis” izdota 1904. gadā. Ekranizēta 1985. gadā.

Pasaku luga „Princese Gundega un karalis Brusubārda” (1912) cildina darbu kā dzīves un paša cilvēka vērtības pamatu.

Annas Brigaderes pasaku lugā „Maija un Paija” (1921) ir daudz līdzības ar lugu „Sprīdītis”. Gan Sprīdītis, gan arī Maija dažādu iemeslu dēļ dodas pasaulē, abi ir bāreņi, un viņiem ir dusmīga, ļauna pamāte. Pasakas varoņi - čakla, labsirdīga Maija un izlutināta, ļauna Paija. Ar Laimas palīdzību Maijai izdodas slinko Vari pārvērst par staltu, skaistu, strādīgu puisi. Uzklausījusi Maijas lūgumu, Laima arī Paijai dod iespēju laboties.

Pasaku luga iestudēta teātrī 1922. gadā. Ekranizēta 1990. gadā.

Pasaku luga „Lolita un brīnumputns” (1926). Lugas sižets ņemts no tautas pasakām par zelta putnu un trim tēva dēliem. Luga saistās ar Lolitu un brīmunputnu. Putnu var iegūt tikai tas, kuram Lolita kļūs par sievu. Ja Lolitā neatmodina mīlestību, tad arī putnam neatraisās mēle. Pasaka atspoguļo labā uzvaru pār ļauno.

1906. – 1907. gados A. Brigadere strādāja par latviešu valodas skolotāju E. Šubes sieviešu proģimnāzijā.

1908. – 1909. gados vadīja laikrakstā „Latvija” literatūras daļu un satīras pielikumu „Skaidiena”, kur publicēja satīriskus dzejoļus.

1915. gadā devās bēgļu gaitās un līdz 1917. gadam dzīvoja Maskavā.

1917. gadā atgriezās Rīgā un strādāja par almanaha „Daugavas gada grāmata” redaktori.

Pēc atgriešanās Latvijā rakstniece vasaras pavadīja Tērvetes „Sprīdīšos” – mājās, kas viņai piešķirtas 25 gadu literārās darbības jubilejā 1922. gadā. „Sprīdīšos var mierīgi atpūsties un strādāt vasaru no vasaras. Gandrīz katru

Mūža noslēgumā nāk klajā viņas lielākais un skaistākais darbs – jaunības triloģija „Dievs, daba, darbs” (1926), „Skarbos vējos” (1930), „Akmens sprostā” (1933).

Triloģijas sižeta pamatā ir Brigaderes bērnības un agrās jaunības pārdzīvojumi, viņas attīstība, rotaļas un pirmās darba gaitas, attieksmes ar vecākiem un citiem tuvākās un tālākās apkārtnes ļaudīm. Galvenais tēls ir mazā Annele, kura triloģijā darbojas no četru līdz sešpadsmit gadu vecumam. Psiholoģiski niansēti parādīta kalpu meitenes Anneles rakstura tapšana un apkārtējās pasaules izzināšana. Brigadere tēloja gluži ikdienišķas parādības, kas atbalsojās Anneles dvēselē.

A. Brigadere šo tēlu vienmēr patur uzmanības centrā. Meitenei vistuvāk stāv gaišais, cildenais, darba gribas un sirsnīgas nopietnības apgarotais tēvs, kā arī strādīga, brīžiem darba nevaļā paskarbā, bet vienmēr gādīgā, mīļā māte, sirsnīgā, jaukā māsa Liziņa, vecmāmiņa un citi tuvinieki. Bet ne tikai par viņiem stāsta Brigadere… Vadot Anneli pa dzīves ceļiem, Brigadere atklāj lasītājiem tipisku, reālistiski uzgleznotu sava laika dzīves ainu – 19. gadsimta 60. – 70. gadu Latvijas laukus un pilsētu.

Dievs. Daba. Darbs. Šie trīs vārdi vislabāk raksturo A. Brigaderes ideālus, kas dzīvo arī pasaku lugās „Sprīdītis”, „Princese Gundega un karalis Brusubārda”, „Maija un Paija”, „Lolitas brīnumputns”. Krietnums un čaklums spēj pārveidot cilvēku un pasauli. Šīs mūsu tautas vērtības ar lielu māksliniecisku spēku izskan A. Brigaderes daiļradē, padarot viņu par vienu no latviskākajām rakstniecēm.

A.Brigadere nomira