Mazās rociņas.
Kad ģimenē ienāk pirmais bērniņš, tad var stundām skatīties viņā kā brīnumā, kas viņš tiešām arī ir. Atceros, ka otro nakti slimnīcā kopā ar pirmdzimto pavadīju nomodā, lai visu laiku vērotu mazo cilvēciņu. Jāpiebilst, ka pretēji pirmajai naktij, kurā meitiņa bija diezgan nemierīga, otrajā savas dzīves naktī viņa gulēja pilnīgi mierīgi – vai nu ar acīm vaļā, vai ciet. Ik pa brīdim man prieka asaras ritēja pār vaigiem, to vērojot.
Pilnībā piekrītu teicienam, ka bērna audzināšana ir sevis paša audzināšana, jo mazulīte ik pa laikam liek kaut ko svarīgu pārdomāt. Īpaši atceros laiku, kad Loreta bija atklājusi savas rociņas. Šķiet, tas bija ceturtajā dzīves mēnesī. No rīta pamodusies, viņa ar acīm nemeklē rotaļlietas vai grabuļus, bet ar lielu interesi pēta savas rociņas, kustina pirkstiņus. Var just, ka pateicības prieks ir viņas sirdī. Un tajā brīdī es aizdomājos par sevi, par pieaugušajiem. Vai mēs katru rītu pateicamies par to, ka esam pamodušies, ka mums ir rokas, kājas, ķermenis? Mums tas šķiet pašsaprotami. Tomēr bērns atgādina – priecājies un pateicies par to bagātību kāds esi tu pats, tikai pēc tam seko viss pārējais.
Laura Ločmele