Gleznu kolekcijas
IELAVĪŠANĀS DVĒSELĒ (2011)
Enerģija - mežonīgs spēks, ko daudzi sauc par mīlestību, tās pareizo ķīmiju, bet kas īstenībā ir dzīves
Pamatviela, kosmiskā enerģija, no kuras veidots Visums. Tā piepilda visu dzīvo, gādīgi mūs vada, ietver visu šīszemes gudrību un vienlaikus sniedz atbildes uz visām reliģiskajām un filozofiskajām problēmām. Ar to nevar manipulēt. Šī enerģija ir brīva un mēs ciešam sakāvi vai viļamies, ja mēģinām to ievirzīt mums Vajadzīgajā gultnē. Tā mūs pakļauj, ja to cenšamies iespundēt, sajauc galvu un atstāj neziņā, ja to cenšas Saprast.
…cik daudz no esošā mēs redzam tādu, kāds tas ir?
Cik Daudz kam piedēvējam vēlamo, uz ko apzināti, vai ne, pieveram acis…? Ko visu nevar tik saskatīt, ja ļoti vēlas. Cik nosacīts ir viss? Mēs it visam apkārt mēdzam piedēvēt īpašības, tēlus, kurus gribētos redzēt un to mēs Arī redzam. Vai šī spēja radīt savu pasauli nav apbrīnojama? Viss atkarīgs tikai no vēlmēm, kuras sakņojas dziļi sirdī. Pašas intīmākās un svarīgākās lietas mēs mēdzam slēpt dvēseles visdziļākajos kambaros,
Reizēm pat paši no sevis. Reizēm iedomājamies, ka nesodīti varam spēlēties jūtu pasaulē…
Kaut kas ir izjusts, kaut kas nāk no pieredzes, kaut Kas aizgūts - redzējums, kā var sajust dzīves garšu, mēģinājumi kaut ko nepalaist garām…
Sievišķība, vīrišķība, jutekliskums un spēja uztvert,
Izjust spēcīgas emocijas un jūtas ir milzīga Dieva dāvana.
Ir grēks nekopt un neizpaust to skaisto velti.
Veltījums jutekliskumam, tā spēka varai un ‘‘lidojuma izjūtas’’ burvībai.
Andžela Strupule-Smalkā
“Mīlas māksla ir ļoti līdzīga glezniecībai. Tā prasa tehniku un pacietību un jo sevišķi praktiskas nodarbības. Tā prasa drosmi, jo ir jāiet tālāk par ikdienišķo”
P. Koelju
ĒNAS PUSE (2009)
Visi ziedi manos darbos ir balti, tomēr apgaismojuma, apkārtējās vides un citu apstākļu dēļ šo mūsu iedomāto baltumu klāj dažādu notoņu ēnas, kuras piešķir attiecīgu noskaņu, Novelkot paralēles, tas raisa pārdomas….
Kas gan parasti tiek apslēpts ēnā, Par ko negribas atdzīties pat savā priekšā?
Mūsu bailes, šaubas, vājības, kaislības, jūtas, par kurām baidāmies atzīties pat paši sev, apkaunojošas vēlmes, pašpārmetumi…
Rodas tikai jautājums- vai kādreiz “vilkt’’ to gaismā, vismaz savā un ko ar to iesākt?
Vajadzēs meklēt risinājumu, būs kaut kas jāmaina, bet pārmaiņas mēdz būt sāpīgas.
Varbūt atstāt to, ko nesam, tur, kur tas ir un mēģināt izlikties, ka tā nav, un
Tēlot laimīgu dzīvi tālāk? Bet, ak, vai! Apkārtējie var nojaust, ka kaut kas tiek slēpts!
Labi var līdzēt Dažādas filozofijas, ar kurām bruņoties, imidža īpatnības, kā arī
Laikmeta straujais solis var piedāvāt vēl dažāda veida aizbildināšanos uz jautājumiem.
Ja viss tā veiksmīgi tiek nokārtots; slēpšanās, maskēšanās… un noraidīšanas jomā, attiecībā uz citiem, ar laiku pats sāc ticēt šim pašdarinātajam oriolam, kam ar patieso lietu būtību nav nekā kopīga.
Bet varbūt tā ir izeja, un varbūt tā ir labāk?
Tikai dīvaini - kāds dievišķs spēks reiz visu sakārto tā, ka esi spiests nevēlamo "vilkt ārā" un pārvērtēt….
JŪTU NIANSES (2007)
Tur, kur loģika un prāts paliek bezspēcīgi, uzvar emocionālā suģestija, t.i. lietas tiek pieņemtas zemapziņas centru līmenī.
Emocijas ir mūsu psihisko reakciju kopums uz dzīves norisēm, tās vada mūsu rīcību, instinktus, bezapziņas tieksmes, domas…… Tās nosaka mūsu jūtas, garastāvokli, kaislības.
Pasaule ir mainīga, lietas ap mums ir nepastāvīgas. Mēs ticam, ka laime, mierinājums, vērtības, jēga un stabilitāte ir meklējami mainīgajā pārmaiņu pasaulē. Meklējot ārpasaulē to, kas pastāv mūsos pašos var nonākt tikai pie sarūgtinājuma un nožēlas. Kļūstot atvērti mēs atrodam īstās vērtības, un atbrīvojamies no tā, kam esam pieķērušies. Cik gan bieži mēs pieķeramies lietām kas ir mūsu konfliktu, ciešanu un sāpju cēlonis. Būtu labi prast nesaistīties ar kādu, lai tas mūs piepildītu vai padarītu mūsu dzīvi vērtīgu vai iemīlēties skaistajā sevis atspulgā, vērtējot attiecības pēc tā, cik īpaši jūtamies. Ir labi vienkārši būt, lai būtu kopā.
Sāpes, sarūgtinājumu redzēt kā pārejošu vētru, nepieķerties sāpīgām emocijām un neļaut tām pieķerties tev – ļaut tām iet….. Mēs reti iedziļināmies stresa un satraukuma gūzmā, vajadzībā kontrolēt citus un sevi, patstāvīgi radot kaut ko, lai saglabātu savu vērtību, vienmēr meklējot tādas vai citādas savas vēlmes piepildījumu, tā zaudējot ceļu uz apmierinātību, būt pateicīgam un piepildītam par to kas tev pieder, kas nāk no savas patiesās būtības izdzīvošanas.
Kad mēs novērtējam un dzīvojam tādu dzīvi, kāda mums ir dota, neizbēgami, dzīve novērtē un balsta mūs….
Novēlu mācēt – vērsties uz savu dziļo pieredzi, kas ļauj mums nevis zināt vairāk, bet gan būt vairāk, ieraudzīt savas dzīves notikumus citām acīm. Neiejaukties dabiskajā Visuma gaitā, kas nešaubīgi sniedz mums to, kas mums pienākas vai atņem to, kas nav domāts mums.
ESĪBAS SATURS (2005)
Mēs visi piepildām savu dzīvi ar kādu saturu, veidojot tās struktūru, krāsu, formu un virzību……
Ir notikumi un dzīves periodi, kad mēs palēninām soli un atskatāmies, uzdodot sev jautājumus – kur es eju?
Kā lai skatās uz to,
Kas ir aiz muguras?
Tad gan gribās spriest, cik gan relatīvi ir jēdzieni “labs” un “slikts”, jo skats uz to mainās, atkarībā no tā, kurā punktā jūs atrodaties šobrīd.
Ir bezgalīga laika upe; laiks ir bezgalīga norise, un tikai katrs pats var izlemt, kurā posmā pretoties straumei, kurā ļauties.
Cik gan svarīgi ļaut lietām būt tādām, kādas tās ir?
Tik daudz reliģiju un skolotāju, kuri it kā atklāj ceļu pa kuru ejot var sasniegt mieru, apskaidrību un piepildījumu. Kā neapmaldīties un nepazaudēt pašu galveno ceļu – ceļu uz sevi?
Ceļš uz sevi – meklējot dievišķo sevī pašā… ikdiena, kuru katrs piepilda tā, kā viņš redz šo pasauli, sekojot vai ne kādiem mērķiem,
Sapņu piepildījumam, jūtām…
Daži rotaļīgi melojot veido savas attiecības, gan ar dzīvi, gan mīļajiem, ārēji it kā pievilcīgas un vieglas, tomēr uz diezgan pelēka fona. Cik gan daudz zelta un sudraba vajag, lai atsvērtu nodomu un rīcību melnumu?
Par visu ir jāsamaksā, bet vai visbeidzot tā cena atbilst iegūtajam, un vai tas iegūtais tiešām ir tas ko tu vēlējies un sniedz...