Kādu dienu jauna meitene un jauns puisis iemīlējās viens otrā.
Puisis nāca no nabadzīgas ģiemenes un meitenes vecāki nebija īsti ar to apmierināti. Tādēļ pusim nācās censties no visas sirds, lai viņš iepatiktos arī vecākiem un pēc laika viņa pūliņi atalgojās un vecāki patiešām sāka redzēt, ka šis puisis ir cienīgs meitenes roku.
Bet bija vēl kāda problēma: puisis bija karavīrs, un drīz vien viņš tika sūtīts tālu komandējumā, kur viņam bija jāpavada vesels gads. Nedēļu pirms došanās prom, puisis nometās uz viena ceļa un lūdza meiteni viņu precēt. Meitenes acīs sariesās asaras un viņa piekrita. Nu viņi bija saderinājušies, kāzas notiktu tulīt, kad puisis atgriestos mājās.
Bet notika tradēģija. Meitene cieta autoavārijā, ilgi bija komā, un, kad piemodās ieraudzīja savus vecākus raudam. Viņi pateica meitenei, ka viņas trauma bija skārusi to smadzeņu centra daļu, kas atbild par sejas vaibstiem. Meitene paskatījās spogulī un raudāja. Viņas seja bija sakropļota, viņas ķermenis bija klāts ar rētām. "Vakar es biju skaista, šodien es esmu briesmonis.", viņa sev teica.
Tajā momentā viņa sev teica, ka viņš viņu negribēs, ka viņa šāda vairs nav viņam vajadzīga. Un viņa nolēma vairs ar viņu nekontaktēties un viņu aizmirst.
Puisis viņai zvanīja un rakstīja vēstules, taču viņa neatbildēja.
Pēc gada meitenes māte ienāca istabā un pateica, ka puisis ir atpakaļ.
Meitene bļāva: " Nē, es neko negribu, nesaki, ka esmu te!"
Māte atbildēja: " Viņš precas.", un pasniedza meitenei kāzu ielūgumu.
Meitenes sirds sažmiedzās - viņa zināja, ka joprojām stipri viņu mīl, bet viņai viņš bija jāaizmirst.
Ar skumju sirdi viņa atvēra kāzu ielūgumu.
Viņa redzēja tur savu vārdu.
Apjukusi prasīja: "Kas tas ir?"
Un tajā brīdī istabā ienāca puisis ar milzīgu rožu pušķi, nometās uz viena ceļa un lūdza:" Vai tu kļūsi par manu sievu?"
Meitene aizsedza savu seju un čukstēja: "Es esmu neglīta."
Puisis teica:" Tava māte man jau sen atsūtīja tavas bildes, es tās aplūkoju un sapratu to, ka nekas nav mainījies. Tu e