Guna Rukšāne atklāti par Leģendārā Folkfestivāla pirmsākumiem un gaidāmo koncertu Cēsu Pils dārzā. Interviju lasi zemāk: 1. Kā Jūs atceraties 1988. gadu – folkfestivāla pirmsākumu laiku? - 1988. gadā norisinājās jau trešais folkfestivāls, taču tas nav tik svarīgi, galvenais, ka toreiz bija jaunība. Pilnīgi visi dziesminieki – jauni un skaisti, bet tagad vairs tikai skaisti. Par to laiku gandrīz ikkatrs, kam pāri 60, teiks: “Ai, kā mēs gājām, mēs cīnījāmies, mēs darījām visu brīvi un par brīvu!” Es vēl tagad brīnos, sendienās, kad organizēju pasākumus, tad nevienam nevajadzēja maksāt: ne mūziķiem, ne skaņotājiem, ne stūrmaņiem. Visi visu darīja nesavtīgi par brīvu. Tas jau bija tas fenomens, ka katrs vēlējās ielikt savu daļu, lai palīdzētu rasties skaistākai nākotnei. Šādi tas notika gan dažādās akcijās, gan koncertos. Nu labi, ja bija tādi profesionāļi kā Eduards Rozenštrauhs vai Čikāgas Piecīši, kas, manuprāt, arī 1988. gadā pirmo reizi dziedāja Cēsīs, tas jau bija unikāli. Principā, tas bija tāds nesavtības un absolūtās atdeves laiks. Skatoties atpakaļ un pārmetot tiltu, šo sajūtu ir saglabājuši vien nedaudz cilvēki, un lielākoties tie ir dziesminieki. 2. Kas bija interesantākais “Sēž galda galā dziesminieks…” koncerta veidošanā un kā Jums izdevās sapulcēt daudzos dalībniekus? - Pusi no talantīgajiem dziesminiekiem pazīstu personīgi, kopā ar Haraldu Sīmani un Valdi Atālu esam jaunības dienas aizvadījuši, visi esam cēsinieki. Tolaik es strādāju Cēsu Kultūras namā, kur viņus daudz izmantoja, vienu kā dzejnieku, otru kā dziedātāju. Pret viņiem attieksme, kā lai pasaka, nebija tā labākā, jo mūs kontrolēja partijas komiteja, joprojām, arī 1988. gadā, kaut gan jau visi saprata, ka nu vairs tā nevarēs. Daudzi no dziesminiekiem ir personīgie kontakti, kā arī, dziesminieku kustība nav pārtrūkusi ne mirkli. Kā tā sākās pirms 30 gadiem, tā arī tā turpinās. Ir cilvēki, kas dzied visu mūžu un viņiem ir tas nesavtības dzinulis, kā, piemēram, Haraldam – viņš to dara visu laiku un dzied par to, kas viņam ir tuvs un visas viņa labākās dziesmas, protams, ir no jaunības gadiem. Galu galā, man ir liels prieks, ka Cēsīs notiks šāds koncerts, kas savilks kopā tik daudz, dažādu talantīgu latviešu dziesminieku. 3. Kas īpašs ir iecerēts koncertā “Sēž galda galā dziesminieks...?” - Gongi. Dace Straume sāks koncertu ar gongiem. Kopš viņa mani iepazīstināja ar šo instrumentu, kopš es to pirmo reiz dzirdēju, es visu laiku domāju, kā gribētos iesākt kaut ko lielu ar šo gongu simfoniju.. Ar gongiem var panākt lielu kāpinājumu un spēku, arī atvērtā telpā. Tas ir lielisks baudījums tieši klātienē. Klātienē tu redzi un jūti cilvēku, instrumentu, spēli starp viņiem, auru un būtību.
← previous | 23. from 226 | next → |