Ja diena sākas ar BRĪNUMU, tad tā noteikti izdosies!

Trešdien, 21. jūlijā, pusdienlaikā, daudzi apmeklētāji kļuva par lieciniekiem zoodārza vikunjas (viena no savvaļas lamu sugām) dzemdībām. Mazulis piedzima ātri un nesagādājot lielas raizes mātei. Un dažs zoodārza apmeklētājs pat nepabeidza spriedelēt par to, kāpēc dzemdētājai nav paklāts salmu klēpītis, kad garkājainais vikunjēns, vēl slapjš un lutausains, jau varonīgi mēģināja uzslieties kājās.
Kāds tētuks dzildomīgi noteica savam zeperim – “Arī tu kādreiz tāds biji – slapjš un krunkains...”! Tad apdomājās, un piebilda - “Bet kājās celties gan nemēģināji vēl ilgi... Diemžēl...”. Vispār jau piemērs zoodārza izmantojumam par integrētās izglītības vietu, kur parādīt gan to, kāda izskatās varde vai aita, gan to, ka pat stārķis savus bērnus neatnes no mākoņa, vai neatrod kāpostos.
30 minūtes pēc piedzimšanas jaunais Rīgas zoodārza iemītnieks, kaut neveikli un nestabili, bet jau stāvēja līdzās mātei un instinktīvi taustījās pēc pupa, bet vēl pēc divām stundām, braši sekoja tai līdzi pa plašo aploku, un ik pa brīdim iestiprinājās ar pienu.
Vikunjas ir viena no savvaļas lamu sugām, kas savvaļā sastopama Andu kalnos Peru, Argentīnā, Bolīvijā un Čīlē. Šis pieticīgais dzīvnieks, kuru inki ķēra vērtīgās vilnas un arī gaļas ieguvei, tiek uzskatīts par priekšteci alpakām – mājas lamām, no kurām arī šobrīd iegūst teju vai visvērtīgāko vilnu pasaulē.
Vikunju skaits savvaļā, pēc ilgstošiem aizsardzības pasākumiem, ir daļēji atjaunojies, taču, ik brīdi suga atkal var nonākt apdraudētas statusā, ja atjaunosies medības, vai netiks ierobežota saimnieciskā darbība tās apdzīvotajā vidē, tāpēc vikunju turēšanai un vairošanai nebrīvē zoodārzos tiek pievērsta liela uzmanība un tā tiek koordinēta ar attiecīgās Adraudēto sugu Eiropas programmas (EEP) un Starptautiskās ciltsgrāmatas palīdzību.