Gardo Ziemassvētku cepumu - piparkūku - dzimtene ir Tuvie Austrumi, kur tās cepa jau pirms 5000 gadu. Ļaudis ticējuši, ka piparotajiem medus raušiem piemīt īpašs spēks un tos izmantojuši, lai atvairītu dēmonus, pielabinātos dievībām un dotu līdzi mirušajiem aizsaulē.
Eiropā piparkūkas pazīstamas kopš 992. gada, kad Francijā to pagatavošanu sāka mācīt armēņu mūks Nikopoles Gregorijs. Mūki piparkūkas gatavojuši eņģeļu un svēto formās, un šīs piparkūku formas bijušas populāras līdz pat mūsdienām.

Pirmie 14 oficiāli atzītie piparkūku cepšanas meistari Eiropā savu amata ģildi izveidoja 1643. gadā Vācijā. Divus gadus vēlāk tika izdoti speciāli "piparkūku statūti", kas strikti reglamentēja ar piparkūkām saistītos jautājumus un, piemēram, noteica, ka pārdot piparkūkas ir tiesības tikai tiem, kam pieder sava krāsns.

Anglijas karaliene Elizabete I valdīšanas laikā lūdza, lai uz svētkiem tiktu izgatavoti piparkūku cilvēciņi par godu viņas viesiem, kuriem šīs piparkūkas arī tika dalītas. Tā radās piparkūku vīriņš. Savukārt piparkūku mājiņa radās 19. gadsimtā, ļaudīm iedvesmojoties no Hansa Kristiana Andersena pasakas "Ansītis un Grietiņa".

Piparkūku sastāvā neatsverama nozīme ir garšvielām. Piemēram, smaržīgo cepumu sastāvā ietilpst: kanēlis, muskatrieksts, krustnagliņas, ingvers, kardamons, koriandrs, melnie pipari, smaržīgie pipari, pūdercukurs u.c.. Izgaršojot piparkūkas gabaliņu, varam apzināties, ka patiesībā mums mutē šajā brīdī ir pa kripatai gandrīz no visiem zemeslodes nostūriem.

Gadsimtiem ilgi pipari bija dārgas garšvielas, kuras lietot varēja atļauties tikai turīgi pilsoņi. Turklāt tas bija statusa jautājums: ja saimnieki to varēja atļauties, tad arī viesiem to bija jāļauj sajust gan ceļot priekšā piparotus cepumus, gan arī vīnam kādu piparu klāt piešaujot.