Jānozāģē kārtējais koks II Meža kapos.

Diena ir ar tādu strāvotu gaisu. Šodien jāpieveic vecs bīstams bērzs. Aizbraucu ar savu kolēģi uz II Meža kapiem, sagatavoju zāģi, tērpu, virves. Diena ir mākoņaina, bet vismaz nelīst. Jācenšas nevilcināties. Apmetu kokam virvi, kāpju augšā. Esmu pieradis likt austiņas, jo tad man pazūd viena maņa, nedzirdu apkārtējos trokšņus. Uzsitu ar delnu, es jūtu stumbru. Var just, vai koks ir ar vieglu trupi, vai ir tukšs vidus. Nezinu kā, bet es laika gaitā viņus esmu iemācijies sajust. Arī caur dzelkšņiem jūtu koku un vibrācijas. Laika gaitā kājas ir ļoti pieradušas arī pie metāla, jo tas man nav ļoti polsterēts. Uzkāpju augstāk un saprotu, ka šo vajadzēs zāģēt ļoti mierīgi, piesardzīgi, bez asām zaru laišanām virvē, jo bērzam ir kādreiz lūzis liels zars. Vieta, kur tas atlūzis nav diezgan stipra. Nu galīgi negribas šodien zāģēt, bet agrāk vai vēlāk viņš būs jānozāģē. Uzkāpju augšā, esmu nozāģējis dažus sausos zarus, un tad sākās visa jautrība. Kapos ienāca "Vēja māte" ar spēcīgām vēja brāzmām. Lejā kolēģis kliedz, lai laižos lejā. Es sajutu, tūlīt pat jātiek lejā. Nolemju laizties lejā pa virvi. Ja vējā lūzīs galotne, aiziešu tai līdzi, bet, ja kāpšu apķēris ar virvi bērzu, būs ilgāk. Vecie bērzi bieži mēdz lūzt vājākajā vietā, kur sākas pirmie atzari, tā kā kuģim masts zem buras. Tā kā īpaši varianti man nav. Nav arī blakus koku, kur "pārlekt". Laižos lejā un aiz muguras (aptuveni 100 metri) kļavai lūzt 45 cm resns atzars. Vēl drusciņ un esmu lejā drošībā. Esmu uz ceļiem, viss jau liekas labi, bet ķermenis reaģē kā pats vēlas, un sirds sažņaudzas un sāp uz mirkli. Pirmo reizi tāda sajūta. Man uzreiz zvana mana mīļotā: "Tikai lūdzu nekāp šodien kokā!"

Mēs tai dienā sazāģējām to lielo kļavas zaru. Bērzā man kādu laiku negribējās kāpt. Tas palika uz kādiem 6 mēnešiem nezāģēts un virve palika karājoties.

Bildē var redzēt, kā zāģēju berzu jau kāpjot lejā, un labāko kolēģi un draugu zāģējot lejā nolaistās koka daļas.

Atgādināt sev var