Ja liktenis cērt, tad bez žēlastības... un pēc iespējas smagāk... Cik ilgi vēl ilgs tā melnā līnija manā dzīvē... Cik ilgi vēl nāksies ciest... Cilvēkam tiekot uzlikts slogs tik, cik viņš spējot panest, vai tiešām tas slogs ir nebeidzams jeb tas spiež, kamēr nospiež...
Šajā gadā nav aizritējuši pat divi mēneši, bet Minku parku pametuši pieci minkāni un devušies ne pie jauniem saimniekiem, bet uz mājām aiz varavīksnes tilta... Sirds lūzt, dvēsele kliedz un ķermeni pārņem izmisums... Par ko un kāpēc? Viņi visi piedzima šajā pasaulē, bet ko redzēja, ko piedzīvoja? Īpaši Letiņš... Šobrīd gribētos kliegt - kliegt aiz sāpēm, kliegt aiz izmisuma, kliegt dēļ cilvēkiem, kas mums ir līdzās un kuri spēj nodarīt pāri savam draugam, kuru pieņēma, kuru solīja mīlēt, par kuru vēlējās rūpēties, bet rezultātā - pilnas ielas ar kaķiem, suņiem, arī jau seskiem... KAD - KAD vienreiz beigsies šis vājprāts?! Pilnas patversmes, pilnas biedrības un pilnas pagaidu mājas gan ar ņaudošiem, gan rejošiem, bet rezultāts nekāds, situācija kļūst tikai sliktāka un sliktāka... Un drīz pavasaris, atkal sāksies uz ielām kaķu lietus, ceļmalās, pie patversmju vārtiem, pie lauku mājām būs vērojama īpatnēja dabas parādība kucēnu paskatā... Un būs cilvēki, kas skries, glābs, uzņemsies atbildību, cik no ielas paņemtajiem glābēju rokās aizmigs mūža miegā, cik no visiem tā arī savu īsto cilvēku nesatiks... Un tas pateicoties tikai radījumiem, kas domā, ka cilvēks ir zemeslodes valdnieks... Kamēr cilvēce nemainīsies, tikmēr uz zemes būs zemestrīces, būs cunami, būs tornado, būs vulkāni - tādējādi zeme cenšas atbrīvoties no parazītiem, kas apsēduši viņu un necenšas ar viņu sadzīvot, bet tikai sūc un sūc...
Iededz, Dieviņ, rīta zvaigzni kaķu bērniņi mājās iet...
Drošulis...
Letņš...
Ņausīte...
Melnumīte...
Strīpainis...
Lai jums visiem tur augšā ir silti! Tiksimies tur!
Šajā gadā nav aizritējuši pat divi mēneši, bet Minku parku pametuši pieci minkāni un devušies ne pie jauniem saimniekiem, bet uz mājām aiz varavīksnes tilta... Sirds lūzt, dvēsele kliedz un ķermeni pārņem izmisums... Par ko un kāpēc? Viņi visi piedzima šajā pasaulē, bet ko redzēja, ko piedzīvoja? Īpaši Letiņš... Šobrīd gribētos kliegt - kliegt aiz sāpēm, kliegt aiz izmisuma, kliegt dēļ cilvēkiem, kas mums ir līdzās un kuri spēj nodarīt pāri savam draugam, kuru pieņēma, kuru solīja mīlēt, par kuru vēlējās rūpēties, bet rezultātā - pilnas ielas ar kaķiem, suņiem, arī jau seskiem... KAD - KAD vienreiz beigsies šis vājprāts?! Pilnas patversmes, pilnas biedrības un pilnas pagaidu mājas gan ar ņaudošiem, gan rejošiem, bet rezultāts nekāds, situācija kļūst tikai sliktāka un sliktāka... Un drīz pavasaris, atkal sāksies uz ielām kaķu lietus, ceļmalās, pie patversmju vārtiem, pie lauku mājām būs vērojama īpatnēja dabas parādība kucēnu paskatā... Un būs cilvēki, kas skries, glābs, uzņemsies atbildību, cik no ielas paņemtajiem glābēju rokās aizmigs mūža miegā, cik no visiem tā arī savu īsto cilvēku nesatiks... Un tas pateicoties tikai radījumiem, kas domā, ka cilvēks ir zemeslodes valdnieks... Kamēr cilvēce nemainīsies, tikmēr uz zemes būs zemestrīces, būs cunami, būs tornado, būs vulkāni - tādējādi zeme cenšas atbrīvoties no parazītiem, kas apsēduši viņu un necenšas ar viņu sadzīvot, bet tikai sūc un sūc...
Iededz, Dieviņ, rīta zvaigzni kaķu bērniņi mājās iet...
Drošulis...
Letņš...
Ņausīte...
Melnumīte...
Strīpainis...
Lai jums visiem tur augšā ir silti! Tiksimies tur!
← previous | 10. from 300 | next → |