Cik interesanti, ka gads, kad tapis šis krājums, kurā daudz prieka, pārdomu un sapņu par pavasari, ir nosaukts par gadu bez pavasara! Ziema savās ragavās nebrauca un nebrauca prom, bet kad saule tomēr uzšāva viņas kumeļiem ar savu zeltīto pātadziņu, visi tik ļoti bija sailgojušies pavasara, ka saule centās cik spēka. Un, lai arī visas pazīmes rādīja, ka vasara būs vēsa, un varbūt tieši tādēļ tā pasteidzās un, ar sauli sarunājusi, ieradās jau maijā. Dienas pēkšņi kļuva siltas un naktis arī. Nupat vēl tecēja bērzu sulas, bet pēc dažām dienām jau viss plauka un sāka ziedēt.
Līdzīgi notika arī ar krājuma veidošanu. Pirmie autori jau ziemā rakstīja par pavasari, bet tad bija ilgāks klusuma brīdis. Un tad, kad pūpolkoks bija pilnos ziedos, pulciņā nāca pēdējie. Viss notika ātri, un vasara bija klāt. Bet nu šis krājums mums ļauj atsaukt atmiņā un varbūt izbaudīt tās jūtas, kurām bija atvēlēts gaužām īss brīdis šajā gadā bez pavasara.
Pūpolkoks, sapņi, pavasaris, cilvēks, dzīve...
Pieci vārdi, bet to saturs? Ko mums katram tie nozīmē? Vai tie ir radoši vārdi?
Vārdi kā pumpuri raisās, gaišas domas – pavasaris! Ar lielo dabas atmodu, daudzveidību, krāsām, smaržām. Un cilvēku tā vidū ar aicinājumu dzīvot.

Autori:
Anita Auniņa
Sandra Auniņa
Austra Ālmane
Egīls Dambis
Anna Pārlauka
Māra Timma
Svetlana Tomsena

http://www.managramata.lv