AMULETS
Valters Krauze
Šī medaļa vienai no manām vecmammām bija mantu lādītē, kur bija ārā nemetamas, pieturamas lietas. Un es to bērnībā izbičoju, man toreiz bija kādi 5–6 gadi. Kad biju mazs, tad es to pāris reižu arī uzliku kaklā. Tad tā medaļa – amulets – kaut kur pazuda, kaut kādās mantās. Kad es jau biju students un man nebija naudas, tad saņēmos, atradu amuletu un gāju uz antikvariātu. Bija doma, ka dabūšu par to brangu naudu. Protams, nebiju tik dumjš, lai domātu, ka tas ir kāds cēlmetāls, bet to, ka no tās vēstures liecības kaut kas varētu sanākt, zināju droši. Antikvariātā man piesolīja 10 vai 15 latus, un es domāju – nākšu otrā dienā, varbūt dos vairāk. Kad ierados nākamajā dienā, antikvariāts bija ciet un es to amuletu atkal kaut kur somā nomētāju. Tā tas atkal pazuda. Respektīvi, tas ir pie manis tikai tāpēc, ka otrā dienā antikvariāts bija ciet. Esmu savā dzīvē nomainījis piecus sešus dzīvokļus, un kaut kā ir sanācis, ka manas omes medaļa – amulets – man visu laiku ir līdz jau vairāk nekā 30 gadus. Šī ir vienīgā lieta, kas tik ilgu laiku ir man blakus un pieredzējusi manus svarīgākos dzīves mirkļus – pirmo mīlestību, pirmo mulsumu, pirmo vīna reibumu un pirmos svētkus.